Pēc laikraksta “Staburags” un Aizkraukles rajona sporta skolas rīkotā rudens krosa “Jaujās” saņēmām koknesieša Jāņa Dzeņa, kura meita piedalījās šajās sacensībās, vēstuli.
Pēc laikraksta “Staburags” un Aizkraukles rajona sporta skolas rīkotā rudens krosa “Jaujās” saņēmām koknesieša Jāņa Dzeņa, kura meita piedalījās šajās sacensībās, vēstuli. Tajā viņš pauž neapmierinātību ar tiesnešu darbu un skrējēju rezultātu fiksēšanas kārtību.
Jānis Dzenis raksta:
“Jau vairākus gadus skrējēji rudens krosā tradicionāli izcīna “Staburaga” kausu. Labs pasākums, ņemot vērā, ka skriešana ir pamats izturības un veselības uzlabošanai un saglabāšanai. Taču jau vairākkārt šo sacensību laikā esmu saskāries ar tiesnešu nekvalitatīvo darbu. Arī sporta skolotāji ievērojuši neprecizitātes sacensību protokolos, kuru rezultātā vienai skolai kopvērtējumā izdevies apsteigt citu.
Lai novērstu šādu situāciju, Aizkraukles rajona sporta skolas direktoram Ērikam Cīrulim piedāvāju citu risinājumu. Piesakot sportistus sacensībām, komandu pārstāvjiem būtu jāiesniedz kartītes, kurās būtu norādīts laiks, kādā sportists var noskriet izvēlēto distanci. Tas radītu nepieciešamību visiem sporta skolotājiem vispirms rīkot atlases sacensības, bet sacensību rīkotāji organizētu skrējēju grupas, atbilstoši iepriekš sasniegtajam. Līdzīgi notiek arī valsts līmeņa sacensībās. Tad nebūtu svarīgas kļūdas sekunžu desmitdaļās vai simtdaļās. Gan tiesneši, gan klātesošie redzētu, kurš finišā bija pirmais, kurš otrais vai pēdējais. Šāda sistēma ir nepieciešama, jo vietējās sacensībās rezultātus nefiksē elektroniski, bet gan ar rokas hronometru, tāpēc rodas kļūdas. Līdzīgu rezultātu gadījumā līderi tas var “izstumt” pat no pirmā trijnieka.
Kaut arī priekšlikumu atzina par vērā ņemamu, taču šogad to rudens krosā vēl neizmantoja. Atkal sacensības tiesāja tie paši tiesneši no Pļaviņām un bezatbildība “sita augstu vilni”.
Mana meita šogad pārstāvēja Aizkraukles rajonu visās skriešanas sacensībās, apsteidzot savas konkurentes ar lielu laika starpību. Tāpēc bija ļoti pārsteigta, ka rudens krosa sacensību protokolā ierakstītais rezultāts par desmit sekundēm atšķīrās no tā, ko finišā nosauca tiesnesis. Lai arī notikušajam ir liecinieki, pierādīt neko nevar. Sporta skolotājs Ivars Māliņš apliecināja, ka līdzīga situācija ar kādu Kokneses skrējēju bija arī pagājušajā gadā, bet pirmo vietu kopvērtējumā ieguva pļaviņieši.
Sporta kongresā izskanēja jautājums “Kāpēc bērniem nepatīk sporta nodarbības? Kas vainīgs pie nekvalitatīvajām stundām un bērnu sliktās veselības?” Domāju, ka vaina meklējama šādos “profesionāļos” un sporta dzīves vadītājos. Viņu bezatbildīgajā attieksmē pret darbu, kurā bērnus izmanto tikai ķeksīša ievilkšanai par padarīto darbu.”
Jāpiebilst, ka Dzeņa kunga sacensību norises vietā nebija, bet aizdomas par nepareiza rezultāta pierakstīšanu viņam telefoniski izteica meita Zane. Meitene bija pārliecināta, ka dzirdējusi, kā tiesnesis nosauc viņas laiku — 2 minūtes un 5 sekundes, bet protokolā bija ierakstītas 2 minūtes un 15 sekundes. Jau sacensību laikā satrauktais tēvs sazinājies ar Aizkraukles rajona sporta skolas direktoru Ēriku Cīruli un pieprasījis paskaidrojumu.
Ēriks Cīrulis stāsta:
— Saprotu, ka ikviens no mums var kļūdīties, taču man nav pamata apšaubīt tiesnešu darbu šo sacensību laikā un es arī nevaru izrīkot galveno tiesnesi, kurš patiešām centās noskaidrot notikušā apstākļus. Galvenais tiesnesis Māris Siliņš izsauca skrējēju, kura finišēja nākamā aiz koknesietes Zanes Dzenes, lai noskaidrotu, cik liels bija attālums starp meitenēm distances beigās. Otrā skrējēja, kuras laiks bija 2 minūtes un 18 sekundes, apgalvoja, ka Zane skrējusi tikai apmēram septiņus metrus priekšā. Turpretī Zane stāstīja, ka līdzskrējēja no viņas atpalikusi par vismaz 30 metriem.
Nenoliedzu, ka kļūdu dēļ sportisti bieži cieš pat valsts un starptautiska mēroga sacensībās, taču nepieļauju domu, ka mūsu tiesneši “Jaujās” to būtu darījuši apzināti. Domāju, ka finiša tiesneši pēc numuriem vien nevar noteikt, kurš skrējējs kuru skolu pārstāv, lai kādas noteiktas mācību iestādes sportistiem pierakstītu klāt liekas sekundes. Atzīstu, ka sacensību laikā saņēmām vēl vienu protestu, taču šo problēmu atrisinājām.
Esam izskatījuši arī Dzeņa kunga ierosinājumu par skrējienu organizēšanu atbilstoši iepriekšējiem rezultātiem. Taču jāatceras, ka jebkuras mazas lauku skolas labākais skrējējs vienmēr būs vājāks par lielo skolu otro un trešo labāko sportistu. Protams, var gadīties arī izņēmumi. Taču kā šādā situācijā jutīsies mazo skolu bērni?
Žēl, ka radies šāds konflikts, taču domāju, ka visa pamatā ir sakāpinātas emocijas. Tāpēc mans priekšlikums būtu nevis mainīt sacensību norises kārtību, bet gan vietu, rīkojot tās nākamgad Koknesē. Būs jauna trase un citi tiesneši. Varbūt arī bērniem nepieciešamas pārmaiņas.
“Staburags” sazinājās arī ar sacensību galveno tiesnesi Māri Siliņu, kurš pastāstīja: “Pēc sarunas ar citiem skrējējiem mēs esam pārliecināti, ka rezultāts pierakstīts pareizi. Attālums starp meitenēm bija neliels un atbilst šai trīs sekunžu starpībai. Tiesneši finišā bērniem nekad nepaziņo viņu rezultātus un neviens arī neatcerējās, ka jaunākās grupas meitenes būtu nākušas klāt un to prasījušas. Ja arī nosauca kādu rezultātu, tad tas noteikti nebija konkrēti Zanes Dzenes sasniegums.”
Aprunājāmies arī ar citiem sporta skolotājiem, kuri bija atveduši savus audzēkņus uz sacensībām. Kāda skolotāja, kura sekoja līdzi savas sportistes gaitām trasē, stāsta, ka attālums starp koknesieti un viņas sekotāju tiešām nebija liels. Un kā gan Zane varēja redzēt, cik tālu aiz viņas ir skrējēja? Tikai visu laiku raugoties pāri plecam. Cita skolotāja atgādināja, ka grupai, kurā ir vairāk nekā desmit bērnu, līdzi jābūt vairāk kā vienam pieaugušajam, taču koknesiešus pavadīja tikai viens skolotājs. Ja šo pavadītāju būtu vairāk un arī Zanes tēvs būtu atbraucis līdzi meitai, varētu vieglāk izsekot bērnu gaitām, arī uzmundrinājums viņiem būtu lielāks.
