Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā vēsturnieces Ilzes Jermacānes grāmatu “Strēlnieku dzīvība sarkanā. Latviešu strēlnieki Otrajā pasaules karā”.
Otrā pasaules kara gados Vācijas un PSRS militārajos formējumos cīnījās vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no tiem Padomju Savienības Strādnieku un Zemnieku Sarkanajā armijā — gandrīz 100 000. Lielākā daļa — 1941. gada rudenī Gorkijas tuvumā izveidotajā 201. latviešu strēlnieku divīzijā.
Latviešu strēlnieku divīzija bija nacionālais formējums, tajā bija gan 1941. gada vasarā no Latvijas evakuējušies un evakuētie iedzīvotāji, gan Krievijas latvieši. Viņi visi bija Latvijas sabiedrības daļa, par kuras motivāciju, nonākšanas ceļu armijā un dzīvi tajā mēdz būt maldīgs priekšstats. Ir zināms, ka viņi kara beigās bija “uzvarētāju armijā”. Bet kā dzīvoja “sarkanais” latviešu karavīrs? Ko ēda? Kā jutās un par ko domāja? Par ko tika sodīts? To visu var atklāt karavīru sarakstē ar mājiniekiem, atmiņās, arhīva dokumentos un attēlos.
Grāmatas autore Ilze Jermacāne šobrīd strādā Kara muzejā un par savu grāmatu saka: “Šī grāmata ir tikai aizsākums visam kopējam stāstam par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Avotu klāsts, ar ko strādāju, bija apjomīgs, un man kā pētniecei tās tuvākās bija trīs grupas: karavīru dienasgrāmatas, vēstules un par dažādiem pret padomju valsti vērstiem noziegumiem sodīto karavīru krimināllietas (vairāki simti), kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Krimināllietu izpēte bija arī viens no saistošākajiem brīžiem pētniecības procesā. Aiz ikviena karavīra krimināllietas, iespējams, ir salauzts turpmākais cilvēka mūžs… Es vēlos, lai tuvinieki uzzina par savu senču krimināllietām un aiziet uz arhīvu ar tām iepazīties. Nozīmīgas bija tikšanās ar veterāniem — bijušajiem divīzijas karavīriem.”
