Kurmenes pagasta “Straumēs” mīt Elvīra un Vilis Reinbergi.
Kurmenes pagasta “Straumēs” mīt Elvīra un Vilis Reinbergi. Kaut gadu nasta plecos un veselība vairs nav tik laba kā jaunībā, ik diena sirmgalvjiem aizrit, čakli strādājot.
— Dzīvojam divi pensionāri, kurš cits darīs, ja ne paši, — stāsta Vilis Reinbergs. — Darāmā pietiek, tikko spējam visu veikt: te malka jākrauj, te zāle jāpļauj, te dārzs jāapstrādā. Laukos vienmēr smagi jāstrādā, pie televizora slinkumu lāpīt nevar.
Kaut pilsētā dzīve vieglāka, Reinbergu pāris no Kurmenes projām doties tomēr negribētu. Pat tad, ja būtu iespēja dzīvot labiekārtotā dzīvoklī, kur ūdens pa krānu tek un par siltumu pašiem nav jāgādā, Elvīra un Vilis paliktu savās “Straumēs”.
— Kamēr vien spēšu kustēt, projām neiešu, — Vilis cieši nolēmis. — Labāk es savā būdā upes krastā pie pašas Lietuvas robežas, nevis lepnā dzīvoklī pilsētas mūros. Jā, te jāstrādā, toties tīrs gaiss, klusums un miers. Kad gribu, noeju līdz upei pamakšķerēt vai zem ziedošas ābeles zālītē atlaižos. Ko pilsētā darīt? Tikai citiem traucēt dzīvot. Pilsētā “Straumju” saimnieki nevēlas dzīvot arī tādēļ, ka Kurmenē pie mājas ir dārzs, bet pilsētā nebūtu.
— Mums ir zeme, iekopjam dārziņu un audzējam, ko vēlamies, — stāsta Vilis Reinbergs. — Kādreiz turējām arī lopus, nu palicis tikai dārzs. Tas ir labs atspaids iztikai, jo no pensijas vien izdzīvot nevaram. Saņemam katrs pa piecdesmit latiem mēnesī — tas ir par maz, jo daudz naudas tērējam zālēm. Labi, ka palīdz dēls, gādājot kurināmo. Problēmu laukos daudz, dzīve nav viegla, taču mēs “Straumes” pret dzīvi pilsētā nekad nemainītu. Te esam paši savas dzīves noteicēji, ko gribam, to darām, kā varam, tā saimniekojam.
