Mani sauc Gatis Caunītis, un es esmu invalīds kopš 1995. gada 3. aprīļa traģiskā notikuma, kad sešu gadu vecumā, spēlējot paslēpes, iekļuvu neaizslēgtā elektrosadales skapī un saņēmu lielu strāvas triecienu. Rezultātā zaudēju abas rokas, bet tas nav mani atturējis būt aktīvam un iesaistīties dažādās aktivitātēs Latvijā un Eiropā. Iegūto pieredzi izmantoju, lai mēģinātu uzlabot situāciju invaliditātes jomā Latvijā, kā arī lai paplašinātu sabiedrības izpratni par personām ar invaliditāti.
Uzaicina uz Zviedriju
Esmu ENIL — Eiropas tīkla par neatkarīgu dzīvi — brīvprātīgais koordinators Latvijā. Iespēja iesaistīties ENIL aktivitātēs radās šīgada sākumā, kad e-pastā saņēmu uzaicinājumu doties praksē uz Zviedriju Eiropas līmeņa organizācijā. Brauciens uz Zviedriju bija ieguldījums manu zināšanu pilnveidošanā un pieredzes paplašināšanā. Nepilnu triju mēnešu laikā iepazinu Eiropas līmeņa organizācijas darbību un tās principus. Prakses laikā dalījos arī savā pieredzē un stāstīju organizācijas biedriem par situāciju invaliditātes jomā Latvijā, kas diemžēl nav ne tuvu skandināvu modelim. Tieši Zviedrijā aizsākās mana gatavošanās ENIL organizētajam Eiropas līmeņa pasākumam — Strasbūras brīvības braucienam.
Kas tad ir Strasbūras brīvības brauciens? Tas ir četru dienu Eiropas līmeņa pasākums Strasbūrā, kura laikā Eiropas Parlamenta deputātiem ir iespēja tikties ar cilvēkiem ar invaliditāti no visas Eiropas un apspriest jautājumus, kas skar personu ar invaliditāti dzīvi. Diskusijās runājām par personālo asistentu, izglītību, nodarbinātību, piekļuvi vispārējām vajadzībām un servisiem, kā arī par pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā.
“Desmit gados tuvāk brīvībai?”
Šīgada desmitais jubilejas Strasbūras brīvības brauciens norisinājās no 9. līdz 12. septembrim. Jubilejas pasākuma sauklis: “Desmit gados tuvāk brīvībai?”. Uz Strasbūras brīvības braucienu ieradās vairāk kā 200 cilvēku ar dažādu invaliditāti no 20 Eiropas valstīm, kā arī viņu asistenti. Diemžēl liela daļa personu ar invaliditāti nevarēja apmeklēt šo pasākumu, iemesls — vēl joprojām dažās Eiropas valstīs diskriminē cilvēkus ar invaliditāti. Rezultātā šīs personas ir ieslodzītas mājās vai institūcijās un tiek atstumtas no sabiedrības, kaut arī Eiropas Savienības dalībvalstis ir parakstījušas ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām.
Deputāti mums aplaudē
Pasākuma spilgtākais notikums bija gājiens pa Strasbūras ielām no Republikas laukuma līdz Eiropas Parlamenta ēkai. Kaut arī bija slikti laika apstākļi, dalībniekos neizsīka enerģija izteikt savu ziņu skaļi un skaidri. Gājiena laikā uz Eiropas Parlamentu skanēja šādi saukļi: “Mūsu dzīve, mūsu tiesības”, “Institūcijas nav risinājums”, “Tiesības nav žēlsirdība”, “Nekas par mums bez mums”. Dalībniekiem ierodoties pie Parlamenta, dziedājām dziesmu “Do you hear the people sing” no mūzikla “Les Misérables”.
Pēc gājiena Eiropas Parlamenta (EP) ēkā norisinājās tikšanās ar EP deputātiem, debatējām par pašreizējo situāciju invaliditātes jomā, kā arī rosinājām deputātus to uzlabot. Pēc tikšanās ar EP deputātiem es un vēl daži tikām uzaicināti uz lielo zāli, kur notiek EP deputātu debates. Esot plenārsēžu zālē, pavisam negaidīti EP priekšsēdētājs paziņoja par ENIL tikšanos Parlamenta ēkā. Priekšsēdētājs teica paldies ENIL dalībniekiem, un zālē esošie deputāti aplaudēja. Tas lika man un kolēģiem justies pagodinātiem un novērtētiem.
Eiropas Parlamentā notikušās diskusijas ar deputātiem un sociālās nozares pārstāvjiem rezultāts — cerība, ka varbūt kāds no zālē esošajiem deputātiem tomēr mūsos ieklausījās un solījumi nepaliks tikai Parlamenta ēkas sienās, bet piepildīsies reālajā dzīvē.
Vieni atbalsta, citi neinteresējas
Man un Ingai Baltiņai bija arī iespēja tikties ar deputātiem, kuri EP pārstāv Latviju no “Vienotības”, — Inesi Vaideri un Krišjāni Kariņu. Šie deputāti ne tikai izrādīja interesi tikties, bet arī sniedza daļēju finansiālu atbalstu manam projektam — braucienam uz Strasbūru. Kariņa kungs arī līdz šim ir atbalstījis manas aktivitātes. Diemžēl citi deputāti, kas pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā, neizrādīja ne mazāko interesi par šo Eiropas līmeņa pasākumu vai arī solīja tikties Latvijā.
NVO — vienaldzīgas
Mans mērķis pirms došanās uz Strasbūru — nodrošināt pēc iespējas vairāk personām ar invaliditāti no Latvijas doties uz šo tik svarīgo pasākumu. Diemžēl mani centieni, aktīvi meklējot finansiālo atbalstu dažādās Latvijas kompānijās, nevainagojās panākumiem. Tāpat mani ļoti pārsteidza uzrunāto Latvijas nevalstisko organizāciju vienaldzība un negribēšana aktīvi iesaistīties finansiālā atbalsta meklējumos. Manuprāt, tikai aktīva darbība un strādāšana kopā nodrošina panākumus. Diemžēl līdz šim Latvijā ko tādu novērot nevar.
Krekli palīdz pamanīt
Tā bija lieliska nedēļa kopā ar cilvēkiem, kuri spēj iedvesmot apkārtējos un ir noskaņoti cīnīties par tiesībām, par vienlīdzīgu dzīvi sabiedrībā, kas pienākas ikvienam. Mans mērķis ir uz nākamo Strasbūras brīvības braucienu, kas notiks pēc diviem gadiem, aizvest krietni lielāku grupu no Latvijas. Ceru, ka līdz tam Latvijas nevalstiskās organizācijas sarosīsies un būs vērojama daudz lielāka to aktivitāte un vēlme iesaistīties.
Tikai pateicoties ģimenes un brīvprātīgo asistentu atbalstam, man ir iespēja piedalīties dažādās aktivitātēs. Liels paldies Ingai Baltiņai par atbalstu un kompānijai “uzvelckreklu.lv”, kas, apdrukājot T kreklus, parūpējās, lai latvieši gājiena laikā būtu pamanāmi. ◆
