“Viņa parādā jau simt latu,” “Staburagam” žēlojas kādas pašvaldības komunālo pakalpojumu uzņēmuma vadītājs.
“Viņa parādā jau simt latu,” “Staburagam” žēlojas kādas pašvaldības komunālo pakalpojumu uzņēmuma vadītājs. “Par īri, apkuri un citiem komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā četrdesmit latu mēnesī, bet viņa maksā tikai pusi, iekrājot parādu. Tajā pašā laikā nopirkusi lietotu automātisko veļas mazgājamo mašīnu. Būs jāsūdz tiesā! Lai pārdod veļas “automātu” un samaksā.”
Līdzīgas problēmas ir vai katrā pašvaldībā. Visās ir komunālo maksājumu parādnieki, un visur kāds gaužas, ka parādiem galu neredz. Dažviet ar parādniekiem cīnās pašvaldība, citos pagastos vai pilsētās komunālos pakalpojumus sniedz un parādniekus “apkaro” firma vai privātpersona. Tomēr problēma visur ir viena: iedzīvotāji nemaksā, parādi krājas, un lietas viena pēc otras nonāk tiesā.
Par saņemto siltumu, ūdeni, elektrību jāmaksā — šaubu nav. Taču lielākā problēma ir ne jau pati nemaksāšana, bet gan tās iemesli — kādēļ parādnieks nemaksā?
Diemžēl tas nevienu neinteresē. Pakalpojumu sniedzējam nauda par pārdoto pakalpojumu jāsaņem, tāpat kā to saņem pārdevējs veikalā. Tas, kādēļ īrnieks nemaksā, ir vienīgi viņa problēma, ar kuru jātiek galā pašam. Nevari savādāk — pārdod lietoto veļas mazgājamo mašīnu! Pamet labiekārtoto dzīvokli un pārcelies uz necilāku mitekli! Tas nekas, ka labiekārtotais dzīvoklis ir sūrā darbā nopelnīts, bet lietotā automātiskā veļas mazgājamā mašīna — ikdienas nepieciešamība, nevis greznumlieta.
Ko var pārmest pakalpojumu sniedzējiem, ja pat valstij nerūp, vai cilvēks spējīgs samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Daļa iedzīvotāju, īpaši laukos dzīvojošie, slīgst nabadzībā — kādreizējie kolhozi, kur darbs un alga bija visiem, izputējuši, atstājot vien nesakoptas daudzdzīvokļu mājas. Arī tie, kam darbs ir, tik tikko spēj nopelnīt pašam nepieciešamākajam.
Tad nu jāizvēlas: dzīvot daudzmaz pienācīgos apstākļos vai strādāt tikai komunālo pakalpojumu nomaksai.
