Aizvadītā nedēļa sākās ar starptautiskās konferences “Personība un laiks muzeja ekspozīcijā” apmeklēšanu Rīgā. Konferenci no 3. līdz 7. augustam Rīgā un Jūrmalā rīkoja Starptautiskās muzeju padomes Literatūras un Komponistu muzeju starptautiskā komiteja (ICOM ICLCM) sadarbībā ar Starptautiskās muzeju padomes Latvijas Nacionālo komiteju (ICOM LNK).
Tajā piedalījās ICOM biedri no 18 valstīm, savos priekšlasījumos iepazīstinot gan ar labās prakses piemēriem muzeju ekspozīciju un izstāžu satura un dizaina risinājumos, gan guvām ieskatu literāro muzeju ekspozīciju vēsturiskajā attīstībā. Vienojošā konferences tēma bija, kā rast dažādas jaunas metodes, izmantojot jaunās tehnoloģijas, lai muzejam piesaistītu mūsdienu apmeklētāju. Ideju un ierosinājumu ir daudz, piemēram, ekspozīcijās izmantot skaņu un ēnu efektus, bija arī priekšlasījumi, kas saistīti ar laikmeta un vēsturisko notikumu atklāsmi personībām veltītajos muzejos.
Jāuzteic Latvijas kolēģi, kuru referāti bija ļoti augstā līmenī, proti, Mairas Valteres priekšlasījums par literatūras muzeju pirmsākumiem Latvijā, Antras Mednes priekšlasījums par Aleksandru Čaku un Ārijas Vanagas referāts par Raiņa un Aspazijas personībām bija izcili.
Šāda starptautiska konference ir ne tikai iespēja uzzināt, kā kolēģi citās valstīs rod jaunus risinājumus, lai muzeju padarītu interesantu apmeklētājiem, bet arī veidot sadarbību. Nodibināju kontaktu ar Armēnijas pārstāvi, kura piedalījās konferencē, ar mērķi, lai noskaidrotu, vai Kaukāza reģiona muzejos nav atrodamas Jāņa Jaunsudrabiņa gleznas, kas tapušas, viņam tur mitinoties Pirmā pasaules kara laikā.
Aizvadītajā nedēļā, kā ierasts, muzejā uzņēmām vairākas ekskursantu grupas, tostarp viesus no Dānijas. Dāņus jau daudzus gadus stipras draudzības saites saista ar Neretas luterāņu draudzi. Šogad saistībā ar Latvijas valsts simtgadi daudziem aktuāli ir ceļot gar Latvijas valsts robežu, tāpēc nereti maršrutā ieplāno arī muzeja apmeklējumu. “Riekstiņos” bieži viesi ir velosipēdisti, kuri apceļo Latviju, šurp brauc ģimenes un draugu grupas. Statistika liecina, ka “Riekstiņus” gada laikā apmeklē ap 4000 viesu, tas, manuprāt, ir ļoti labs rādītājs tik mazam muzejam. Aprunājoties ar muzeja viesiem, varu teikt, ka liela daļa uz Neretu atbraukuši pēc draugu, kolēģu vai radinieku ieteikuma. Patīkami dzirdēt, ka citi te ir viesojušies pusaudža vecumā ar vecākiem, bet tagad šurp ved savus bērnus. Informāciju par muzeju atrod arī internetā, daudzus ieinteresē radio dzirdētais, jo esmu daudzkārt piedalījusies radio raidījumos un stāstījusi par aktualitātēm muzejā, kas izskanējušas pa visu Latviju.
Kāpēc cilvēki brauc uz “Riekstiņiem”, un ko viņi te vēlas saņemt? Pirmkārt, jau informāciju par Jaunsudrabiņu, kā arī izjust viņa bērnības dienu vidi. Mēs to papildinām ar dabas efektiem — gaiļa dziesmu, atbalsīm un svētsvinīgu klusuma brīdi. Tas ir tas, kāpēc cilvēki šurp brauc. Dabas tuvums un iespēja sajust to vietu, kurā Jānis Jaunsudrabiņš bērnībā ir sasmēlies tik daudz pozitīvas enerģijas, ka tās pieticis tik daudziem radošajiem darbiem visa mūža garumā. Apmeklētājus piesaista arī tas, ka šī vieta tikpat kā nav mainījusies kopš tā laika, kad te pa takām staigāja mazais Jancis. Muzeja apmeklētājiem ir iespēja atgriezties teju pusotra simta gadu tālā pagātnē un aizdomāties, kāds laika ritējums bija toreiz un tagad. Ir cilvēki, kuri šurp brauc ar “Balto grāmatu” un vēlas ieraudzīt dabā grāmatā aprakstītās lietas un vietas. Apmeklētājus piesaista arī pastaigu takas, kas ved gar dabā iezīmētiem kultūrvides objektiem — vietām, kas minētas “Baltās grāmatas” tēlojumos. Divas lietas gan muzejā nevēlos ieviest — gastronomisko un izklaides apmeklējumu. Te ir un būs vieta, kur cilvēkam jāsaņem un jābauda kultūra.
Domājot par muzeja nākotni, par tā pastāvēšanu bažas nerodas, jo bez pūlēm izpildām galvenos muzeja pamatnosacījumus: muzeja krājums atbilstoši statusam, pētniecības darbs un komunikācija ar sabiedrību. Mums ir ne pārāk liels, bet saturiski bagāts krājums, kas raksturo Jāni Jaunsudrabiņu kā personību, un ir šī reālā vide, kas rada priekšstatu par to laiku, kad viņš te dzīvoja. Darbojamies arī pētniecības jomā: veikts pētījums par Jāni Jaunsudrabiņu kā gleznotāju un izdots grāmatā, par “Riekstiņu” viensētas ēkām, apkopoti J. Jaunsudrabiņa dzejoļi divās grāmatās. Arī komunikācija ar sabiedrību notiek aktīvi, par to liecina apmeklējumu skaits. Sadarbojamies ar Latvijas Radio, organizējam valsts mēroga konkurusus, zinātniskās konferences, muzejā regulāri rīkojam tematiskus pasākumus, piedalāmies ar priekšlasījumiem dažādos sarīkojumos ārpus muzeja, popularizējam Jāņa Jaunsudrabiņa devumu latviešu kultūrā. To visu veikt palīdz arī “Jāņa Jaunsudrabiņa biedrība”, kas dibināta pirms septiņiem gadiem. Virziens, kurā vēl var darboties nākotnē — nemaz nav pētīta J. Jaunsudrabiņa darbība fotogrāfijas jomā.
Vēl viens notikums, kam seko lielākā daļa sabiedrības, ir oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas. Ko es gaidu no 13. Saeimas? Lai izdodas noturēt augstu kultūras un izglītības līmeni, jo tikai valstī ar augsti attīstītu kultūru būs augsti attīstīta ekonomika — tāda ir mana pārliecība. Gribu visiem novēlēt mīlēt savu tautu un valsti, cienīt savus priekšstāvjus, jo viņi ir no mūsu vidus un mēs paši viņus ievēlam. Aicinu neķengāt viņus, jo ķengas kaut kādā veidā nāk atpakaļ. Tas ir būtiski. Mana pārliecība ir: strādāsim savai zemei un tautai, domāsim labas domas, vērtēsim paši savus darbus, jo labāki mēs paši būsim, jo labāka kļūs mūsu dzīve, stiprāka mūsu valsts!
