Aizkraukliete Mārīte Sedlere ir divu bērnu māmiņa, mīloša sieva, šobrīd mājsaimniece, taču pati domā, ka svarīgākā sūtība ir — būt sievietei! “Mēs varam būt mīļas māmiņas bērniem, labas darbinieces un izcilas mājsaimnieces, bet vīrietim visu mūžu blakus vajag sievišķīgu sievieti,” pārliecināta aizkraukliete. Starptautiskajā sieviešu dienā Mārīte svin arī dzimšanas dienu.
Studē sevis dēļ
— Esat no Jumpravas. Cik sen Aizkraukli dēvējat par mājām?
— Jumpravā esmu beigusi pamatskolu, mācības turpināju Ogres amatniecības vidusskolā, bet dzīves ceļi atveda uz Aizkraukli. Te iepazinos ar savu nākamo vīru Gati, kurš dzīvoja Rīteros. Aizkrauklē dzīvojam jau trīspadsmit gadu, un šajā laikā esmu šo vietu iemīlējusi. Sākumā pilsēta man nepatika viena iemesla dēļ — dzelzceļa stacija ir tik tālu no centra, taču tagad to uzskatu pat par priekšrocību.
— Kādu profesiju apguvāt Ogres amatniecības vidusskolā?
— Esmu drēbniece. Tomēr tā nav mana profesija, un to es sapratu jau agri. Ja vajag kaut ko sašūt un pāršūt, nevajag nevienam lūgt, pati to varu izdarīt, taču citiem gan nešuju. Apzinos, ka šajā laikā Aizkrauklē tā varētu būt pieprasīta profesija un lieliska peļņas iespēja, taču nevaru darīt to, kas mani nesaista. Ja kādreiz būs tik traki, ka vajadzēs domāt par izdzīvošanu, tad savas prasmes noteikti izmantošu, bet pagaidām vēl ne.
— Kur un ko studējāt, lai iegūtu augstāko izglītību?
— Rēzeknes augstskolā neklātienē esmu ieguvusi juristes diplomu. Diemžēl jau studiju laikā mūs brīdināja, ka Latvijā juristu ir pietiekami, tāpēc uz lielām darba iespējām lai neceram. Šo profesiju apgūst divos gadījumos — vieni mācās sev, jo zināšanas jurisprudencē var noderēt daudzās profesijās, otri studē, jo to pieprasa darbavieta. Esmu meklējusi atbilstošu darbu Aizkrauklē un Ogrē, taču nav izdevies izturēt konkurenci, bet braukt strādāt kaut kur tālāk es nevēlos. Pirms meitiņas piedzimšanas piecus gadus nostrādāju Aizkraukles pastā par klientu apkalpošanas operatori, un darbs man patika, jo jāstrādā ar cilvēkiem.
Pienākumus ģimenē nedala
— Bērniem ir liela gadu starpība. Viegli tiekat galā?
— Pati dažkārt brīnos, cik viegli! Nejūtu, ka man no kaut kā būtu bijis jāatsakās, ka mājās sēdēšana mani ierobežo vai kaut ko palaižu garām. Viss notiek pats no sevis, viss ir tā, kā tam jābūt. Ar meitiņas ienākšanu ģimenē nejūtos kā “izsista no ierindas”, lielais brālis mazajai ir autoritāte, bet man — uzticamākais palīgs.
— Ko labprāt darāt visi kopā?
— Mājinieki diemžēl ir lieli mājās sēdētāji, un man ir diezgan grūti viņus iekustināt, lai kopā kaut kur dotos. Gribētos, lai tas notiek biežāk. Tomēr tad, kad tas ir izdevies, visi ir apmierināti. Šad tad kopā apmeklējam arī kādu kultūras pasākumu.
— Vai jūsu ģimenē pienākumi ir sadalīti?
— Ja vajadzētu, uznestu arī kartupeļu maisu pa kāpnēm, bet man tas nav jādara. Ģimenē nav strikta sieviešu un vīriešu pienākumu sadalījuma, ja vajag, tad arī ēdienu paši gatavo, dēls lielākoties to dara ar telefonu rokās — man viss “jāsuflē” priekšā, bet kaut kas jau izdodas arī. Tā vietā, lai vārītu vīram zupu vakariņām, kādu reizi varu atļauties aizbraukt uz baseinu un izpeldēties. Mans vīrs sapratīs, par citiem vīriem — nezinu. Ir bijis, ka vīrs pārnāk mājās, bet vakariņu nav. Nekādu pretenziju. Pats sev kaut ko ātri pagatavo. Kad precējāmies, vīru brīdināju — var gadīties, ka ar mani kopā būs jāēd sausi makaroni un nevārīti pelmeņi. Piekrita un apprecēja, jo noteikti bija 101 cits iemesls, kāpēc precējāmies. Pirms kāzām tā īsti nedzīvojām kopā, un to, ko es viņam paspēju pagatavot, noteikti nevarēja saukt par pavārmākslu! Manuprāt, ļoti svarīgi ir, kā vīrietis ir audzināts ģimenē, kādas ir viņa vērtības un dzīves uzskats. Man ir ļoti paveicies ar vīru, un tas noteikti ir arī vīramātes nopelns. Zinu, ka ir vīrieši, kuri uzskata, ka sievietei jāpaspēj viss — jārūpējas par bērniem, jākopj māja, jāgatavo ēdiens un vēl jāstrādā algots darbs. Mans vīrs nav tāds.
Rotas top naktīs
— Jūsu vaļasprieks ir rotu darināšana. Ko labprātāk gatavojat?
— Patīk gatavot auskarus, jo abus jāmēģina izgatavot pēc iespējas vienādus. Ļoti patīk veidot rotas gaisa tehnikā, kas aizņem vairāk laika — viens vakars paiet, kamēr uz auklas saver pērlītes, otrs vakars, kamēr to visu satamborē un saliek kopā. Smejos — esmu “apaugusi” ar savu vaļasprieku, pa šiem gadiem esmu piemeistarojusi divas somas ar dažādām rotām. Pati lielākoties nēsāju auskarus, kaklarotas tikai svētkos, jo mājās tas nebūtu ērti. Tomēr priekšrocība ir tā, ka man vienmēr ir, ko uzdāvināt — jāparokas savās rotu kastēs, un arvien var atrast dāvanas draudzenēm.
— Vai var teikt, ka mode ir arī rotām?
— Mode izpaužas krāsās, bet rotas vairāk ir gaumes lieta. Ir sievietes, kuras nenēsā šādas rotas. Balta un melna krāsa vienmēr ir modē, tās ir pārbaudītas vērtības, jo šādas rotas iederas pie jebkāda apģērba. Joprojām modē ir tirkīzzilas rotas, tās īpaši patīk jaunietēm.
— Pa kuru laiku paspējat to visu izdarīt?
— Pārsvarā strādāju vēlu vakaros un naktīs. Esmu pūce, man no rītiem patīk ilgāk pagulēt, bet idejas un darbaprieks rodas ap pusnakti. Kad visi guļ, tad mājās ir vismierīgāk, visu var izdarīt. Reizēm nosēžu līdz trijiem četriem rītā, esmu tā aizrāvusies, ka nejūtu, kā paiet laiks.
— Teicāt, ka esat aizrāvusies arī ar dekupāžu.
— To apgūstu Aizkraukles reģionālās tautskolas kursos. Sen gribēju izmēģināt, taču mājās to darīt ir ļoti dārgi, jo vajadzīgi dažādi materiāli. Esmu izgatavojusi kārbu dekupāžas tehnikā, man ļoti patīk, un ir jau idejas, kas taps tālāk.
Jūsmo par tulpēm
— Esat dzimusi 8. martā. Vai šajā dienā vienmēr saņemat divus puķu pušķus?
— Bērnībā 8. martā likās, ka man nodarīts pāri, jo retais atcerējās, ka man ir arī dzimšanas diena, parasti sveicēji iztika ar vienu pušķi. Atceros, man bija ap vienpadsmit divpadsmit gadu, kad manā dzimšanas dienā dārzā ziedēja tulpes. Pa šiem gadiem pavasaris ir krietni aizkavējies. Tolaik tulpes nepatika, tās dāvināja visām sievietēm, jūsmoju par neļķēm un rozēm. Tagad ir otrādi, jo tulpes ir tik skaistas, krāsainas, īstas pavasara puķes. No vīra 8. martā vienmēr saņemu divus pušķus — abos svētkos.
— Kas jums palīdz dzīvot smaidot?
— Vienmēr esmu bijusi optimiste. Protams, ir bijušas reizes, kad nolaižas rokas, bet tas ātri pāriet. Izraudos, ja vajag, un atkal uz priekšu! Galvenais — nenokārt degunu sīkās ikdienas lietās, kas vēlāk pašas no sevis nokārtojas. Cīnoties ar ikdienas problēmām, ne reizi vien arī mūsu ģimenei nācies apsvērt domu par došanos uz ārzemēm, bet pagaidām vēl esam tepat. Ļoti daudz mūsu ģimenes draugu dzīvo ārzemēs un tuvākajā laikā uz Latviju vairs nebrauks. Esam izrunājuši: ja brauksim, tad visa ģimene, pa vienam nekad. Šobrīd vīram nav pastāvīga darba, visi darba piedāvājumi ir Rīgā un citās pilsētās, bet mēs negribam braukāt, gribas, lai ģimene ir kopā.
Jābūt arī greizsirdīgai
— Vai viegli vai būt mātei, sievai un vēl arī sievietei?
— Neteiktu, ka tas ir ļoti grūti, bet reizēm tas prasa daudz. Ir bijuši brīži, kad no ādas jāizlien, lai visu pagūtu un izdarītu to, ko pārējie no tevis sagaida. Man tas liekas pats par sevi saprotams — jāvar, jāpaspēj, jāizdara. Sievietēm jāatceras, ka vienmēr jāatrod laiks sievišķīgām lietām, nedrīkstam būt tikai mātes un sievas. Katram no mums ir sava sūtība un loma, kas jāspēlē. Sievietei jābūt tai, kura satur kopā ģimeni. Sieviete tomēr ir kakls galvai, lai tā var stabili turēties un grozīties.
— Vai sievietei jābūt greizsirdīgai?
— Saprāta robežās noteikti. Es arī tāda esmu. Cita lieta, vai bieži to izrādu. Ja ir iemesls, tad tas noteikti ir arī jāizrāda. Kad ar vīru sākām “pierīvēties”, tad gan gāja traki, bet pamazām iemācījāmies viens otram uzticēties. Lai nezaudētu modrību, šad tad kaut ko pasaku, bet ne pārāk indīgu.
— Ko novēlētu Sieviešu dienā?
— Vīriešiem novēlu, lai viņi mūs atceras biežāk, ne tikai Sieviešu dienā. Sievietēm “likt aiz auss”: ja vīrietis ziedus uzdāvina ikdienā, nevajag uzreiz uztraukties, ka viņš kaut ko ir sastrādājis, tas ne vienmēr to nozīmē. Izņēmumi, protams, ir. Par latviešu sievietēm nereti saka, ka mēs esam stipras, taču vīriešiem jāatceras, ka arī stiprās sievietes patiesībā vēlas sev blakus vēl stiprākus vīriešus, kuru aizvējā kādreiz varētu atļauties būt vājas.
