1958. gada 22. jūnijs. Kluss, mierīgs vasaras vakars. Pļaviņu 1. vidusskolas sirmajā, mīļajā ēkā šalcošas Daugavas krastā ir 11. klases izlaidums. Diplomi, ziedi, smaidi un asaras… Nekad nekas vairs nebūs, kā bija. Domās viens jautājums: kur būšu rīt, kāda būs mana nākotne? Prieks par paveikto un neziņa par nākotni. Kurp dzīves ceļi aizvedīs mani?
Gadi, gadi, jūs — vēja pūsma,
Kam caur sirdi tā patīk skriet,
Jūs kā Daugavas viļņu plūsma,
Kurā saule uzlec un riet.
2016. gada 17. jūlijs. Kluss, dvēseliski izjusts piemiņas brīdis mūsu mīļajiem skolotājiem, audzinātājiem Grīvniekam un Borisjonokam, mūsu jaukajiem klasesbiedriem, kuri aizgājuši pa mūžības taku… Un tad tiek iekurts atmiņu ugunskurs un tīts atmiņu dzīparu kamolītis. Absolventu sarūpētie kārumi rotā klasesbiedra Mihaila un viņa sievas Guntas mājīgās banketu zālītes galdus. Šogad pēc 58 gadiem 20 absolventu bijām sanākuši, sabraukuši no malu malām, kur dzīve mūs ir izkaisījusi. Atmiņas — skumjas un gaišas, neaizmirstamas un mīļas… Aizkustinājuma asaras ir arī mūsu klasesbiedra Pētera brālēna acīs. Viņa dzimtene ir Latvija, bet tagad dzīvesvieta — Amerikā. “Dzīve Amerikā, bet sirds un dzimtenes mīlestības prieks aizvien mājo Latvijā,” aizkustināti saka sirmais vīrs. Mēs no visas sirds sakām siltu un izjustu paldies Mihailam un Guntai par viesmīlību un sirds sil-
tumu,Valentīnai — par neaizmirstamo svētku organizēšanu, Viktoram — par dvēseliski bagātām un izjustām dziesmām un katram, kuram bija iespēja šajā salidojumā ar prieku piedalīties!
Atsveicinoties bija tikai viena vēlēšanās — kaut Dievs ļautu arī nākamajā gadā visiem kopā būt!
Tikai vienu lāsi
Silta, silta medus!
Tikai vienu donu
Rudzu maizītes,
Un tu atkal vari apskaut pasauli,
Un tu atkal vari priekā dalīties.
1958. gada absolvente
Silvija Ozoliņa-Raģele
