Jāņa Poruka stāstos varam lasīt par skolotājiem, kuri pagājušajā gadsimtā strādāja skolās un vieni paši mācīja vairākus mācību priekšmetus. Mūsdienās vīrieši skolotāji izglītības iestādēs ir retums, un Aizkrauklē viens no tādiem ir gados jaunais latviešu valodas un literatūras skolotājs Ģirts Šimanauskis.
Pabeidz līdz galam
— Kur ir jūsu dzimtas saknes?
— Esmu dzimis Jēkabpilī, bet bērnību un skolas laiku, ieskaitot vidusskolas gadus, pavadīju Viesītē. Mana māte mūzikas skolā mācīja spēlēt klavieres, arī man nācās to mācīties. Kopš tā laika klavieres esmu spēlējis tikai dažas reizes. Tas ir noiets posms.
— Vai bērnus vajag piespiest apgūt kāda instrumenta spēli?
— Ja ir iesākts, tad ir jāpabeidz līdz galam. Tas audzina raksturu, disciplinē. Arī man no bērnības bija ieaudzināts iesākto pabeigt, un es mūzikas skolu pabeidzu. Ja skolēns iesāk un pēc diviem, trijiem gadiem, kad grūtību pakāpe pieaug, izdomā, ka vairs to negrib, tas liecina par nenopietnu attieksmi pret izvēli un darbu. Man mūzikas skola devusi rakstura stingrību, mūzikas izpratni. Tie bija pusaudža gadi, kad likās — ko man mūzikas skola daudz var dot! Bija citas lietas, kas tuvākas sirdij.
— Kādas?
— No 5. līdz pat 12. klasei latviešu valodas un literatūras skolotāja Inta Burjote rosināja interesi par literatūru, rakstniecību. Izlasījis gan obligāto, gan neobligāto literatūru, reiz nolēmu, ka arī pats varu kaut ko uzrakstīt. Vairs neatceros, par ko bija mans pirmais stāsts, bet es to viņai parādīju, un tā mana interese par rakstīšanu nostiprinājās.
Skola ir dzīves pietura
— Tapa arī citi stāstiņi?
— Dažādos pasākumos, piemēram, Ziemassvētkos, vajadzēja iestudēt lugas. Atrast piemērotu lugu bija grūti, tās bija novecojušas, un es rakstīju skolas ludziņas. Gribēju būt dramaturgs, reiz vidusskolā Jāņa Jaunsudrabiņa lugas “Ansis Auns” iestudējumā spēlēju galveno lomu. Man tas patika. Bet gāja laiks, pusaudža vecuma īpatnības ietekmēja arī mani, un trakajos padsmitnieka gados es tam visam metu mieru. Pēc vidusskolas pabeidzu Liepājas Universitāti. Iesākot bijām desmit studentu, bet pabeidzām četri.
— Jūs tomēr izturējāt.
— Īpašu varonību tajā gan nesaskatu, arī man bija brīži, kad visu gribējās mest pie malas. Līdz piektajam kursam ir tikai teorija, bet piektajā kursā tu nostājies klases priekšā un saproti, ka ar to tev dzīvē nāksies maizīti pelnīt. Sākumā emocionāli nebija viegli. Atklāti sakot, skolu kā darbavietu uztveru kā dzīves pieturu, bet ne galapunktu. Nezinu, vai skolā būšu pēc desmit gadiem. Skola ir kā atspēriena punkts pieredzes ziņā, tā dod milzīgu rūdījumu, bet skolā strādāt visu mūžu var tikai cilvēki, kuriem tas ir sirdsdarbs. Man tas ir kā jebkurš darbs, kas profesionāli labi jāpaveic, uzņemoties atbildību par to, ko tu dari. Tas ir mans šībrīža posms, kuram eju cauri.
— Kas skolā norūda? Nepaklausīgie bērni?
— Viens ir pedagoģiskās pieredzes gūšana, strādājot klasē, aizvedot skolēnus līdz sekmīgam mācību rezultātam, izprotot viņu psiholoģiju — mēs esam arī psihologi. Otrs — tā ir pašdisciplīna, tev ir jābūt skolā, klasē, sevi jāmobilizē. Daudzi skolotāji “izdeg”.
Māju sajūta Viesītē
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Bija iecere palikt Liepājā, pasniedzējs piedāvāja studēt maģistrantūrā, bet tolaik meitiņai bija pusgadiņš, un mājas vilka atpakaļ uz Viesīti. Tur darba nebija, tādēļ mana pirmā darbavieta bija Jēkabpils poļu pamatskolā, tur mācīju angļu valodu. To laiku atceros ar siltumu, mums bija ļoti draudzīgs, izpalīdzīgs kolektīvs. Taču pēc gada poļu skolu reorganizēja, un es sāku strādāt Aizkrauklē. Bija svarīgi tas, ka pašvaldība nodrošināja dzīvokli.
— Sirds vairs nevelk uz Viesīti?
— Velk, brīvdienās tur esmu biežs viesis. Tur dzīvo mani vecāki, brālis, vecāmāte, varu uzkrāt spēkus, labi atpūsties. Ir svarīga vide, Viesītes daba. Pie vecāsmātes viņas lauku mājās Eķengrāvē jūtos vislabāk, tur man ir atslodzes vieta. Domāju, ka nekur citur nespēšu tā iejusties kā Viesītē. Nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Aizkrauklei nav ne vainas, patīk aiziet pie Daugavas, bet māju sajūta man joprojām ir tur.
Kā baltais zvirbulis
— Kādi ir mūsdienu skolēni?
— Dažādi. Ar talantīgiem skolēniem ir prieks strādāt, bet ne visi talantīgie skolēni grib mācīties. Bieži vien ģimenē ir “iepotēts”, ka galvenais ir pelnīt daudz naudas, ir nosliece uz materiālajām vērtībām.
— Bet klasē ir jārunā arī par garīgajām vērtībām.
— Skolotājs viens pats klasē ir bezspēcīgs, jo visa izglītības sistēma šobrīd ir bezdibenī, skolotājs ir kā baltais zvirbulis, kurš plivinās klases priekšā, kaut ko stāsta par garīgām vērtībām, morāli. Ir labi, ja tas kādam paliek atmiņā. Pēc stundām, uz ielas, ikdienā skolotāja jau nav klāt, bet ir svarīgi, lai bērni savās gaitās atceras viņa teikto.
— Stundas laikā ir gribējies aiziet?
— Ir dzirdēts par jaunām skolotājām, kuras stundas laikā no klases izskrien raudādamas. Tad nāk prātā viena laba atziņa, kuru dzirdēju augstskolā — kāds pasniedzējs sacīja: “Ja tu stundas laikā raudošs izskrien ārā no klases, tad varbūt ir vērts padomāt, ka atpakaļ nemaz nav vērts nākt.” To es vienmēr atceros. Par laimi, man tādu situāciju nav bijis.
— Kāpēc vīrieši tik reti izvēlas skolotāja profesiju?
— Vīrieši domā par atalgojumu — cik viņi nopelnīs. Latvijas vēsturē nekad nav bijis tā, ka skolotājs kļūtu miljonārs. Vīrietis kā ģimenes apgādnieks izvēlas ko citu. Es gan šobrīd nerunāju par sevi. Viņi nejūt aicinājumu. Ir vēl citi iemesli — cik cilvēku, tik iemeslu.
Vajadzīgs maizes darbs
— Vai jūs gribētu pievērsties tikai rakstniecībai?
— Ar rakstniecību nevarētu sev nopelnīt iztiku, ir vajadzīgs maizes darbs. Tā varētu būt tikai otra nodarbošanās.
— Ja rakstniekiem maksātu tik daudz, lai viņi varētu iztikt, vai jūs to vien darītu?
— Ja es būtu profesionāls rakstnieks un rakstniecība būtu mans vienīgais naudas pelnīšanas veids un iztikas avots, tad jā. Es to labprāt darītu. Bet tādi laiki jau nepienāks. Pat rakstnieks Vilis Lācis, kuru es dziļi cienu, bet kuru daudzi noliedz, publicējot romānu pēc romāna, strādāja par Ministru Padomes priekšsēdētāju.Viņam gan nebija izvēles, bet tas ir cits stāsts. Rakstniekam mūsdienās ir jābūt pamatdarbam, bet rakstīšana var būt tikai vaļasprieks. Ir labi, ja to var izvērst, ja darbus iespējams publicēt. Atvilktnei jeb atkritumiem rakstīt neviens īsti negrib, un tam arī nebūtu jēgas.
— Bet pēc desmit gadiem?
— Grūti pateikt, mēs jau nezinām, kas būs pēc gada, kur nu vēl pēc desmit. Dzīvē daudz kas mainās.
— Kādi rakstnieki, citi cilvēki jūs ietekmējuši bērnībā, jaunībā?
— Tas būtu garš saraksts — kāda lappuse. Pirmos dzirdēju Rūdolfa Blaumaņa darbus, vecaistēvs man, piecgadīgam puišelim, lasīja priekšā “Velniņus”. Vēlāk pats izlasīju visus Blaumaņa darbus. Viņš ir pirmais rakstnieks, kura daiļradi es iepazinu. Ceļā uz rakstniecību man palīdzēja Ligita Ābolniece Jēkabpils novadā, viņa bija nodibinājusi literāro pulciņu. Es uz to braucu no Viesītes. Vēlāk, kad Jēkabpils avīzes literārās lappuses veidotāji meklēja jaunus autorus, viņa ieteica mani. Par to esmu pateicīgs. Kad Jēkabpils laikrakstā “Jaunais Vēstnesis” publicēja pirmo stāstu “Flauta”, man bija 22 gadi. Publicēto nekad nepārlasu, bet pirms kāda laika nejauši pārlasīju “Flautu”, ar šodienas saprātu tādu nedotu publicēt. Sešu gadu laikā šajā laikrakstā ir publicēts ap 20 stāstu.
Bērni ir visprasīgākie
— Par ko ir jūsu stāsti? Par skolu?
— Nē. Par pedagoģiju man nepatīk runāt, jo izglītības sistēmā ir tik daudz nebūšanu, ka es kļūstu nikns. Rakstu pieaugušajiem par savstarpējām attiecībām, par mīlestību. Vienā tēlā varu ielikt vairākus prototipus. Literatūras uzdevums jau nav fotografēt, bet gan radīt ko jaunu.
— Varbūt kādreiz rakstīsiet stāstus bērniem?
— Mūsdienās tad ir jābūt ģēnijam, jo bērni ir visjūtīgākie un visprasīgākie. Te domāju tos, kuri lasa. Viņus neaizraus mazā Jānīša piedzīvojumi, viņus interesē elektronika, datorlaikmets, daži rakstnieki mūsdienās lec pēc šīs stabules, sacer romānus par bīstamām datorspēlēm un mistiskām izdzīvošanas, bada spēlēm.
— Ko jūs lasāt priekšā savai meitiņai?
— Pasakas. Visvairāk viņai patīk “Runcis zābakos”.
Pārsteigums — balva
— Esat piedalījies arī stāstu konkursos?
— Jā, tas bija 2010. gadā, kad mācījos augstskolā. Konkursu izsludināja uzņēmums “Latvijas balzams”, toreiz tas sāka ražot jaunu alkoholisko liķieri “Vecpilsēta”, un konkursa tēma arī bija ar šādu nosaukumu. Uzrakstīju stāstu “Ziemas nakts mistērijas”.
— Bez liķiera pieminēšanas?
— Tā nebija obligāta prasība. Darbība varēja risināties vecpilsētā. Uzrakstīju tikai divas A4 formāta lappuses un pašam par lielu pārsteigumu no apmēram 60 darbiem ieguvu otro vietu. Tie bija necerēti panākumi. Saņēmu arī naudas balvu — 100 latu, Rīgā bija skaists noslēguma pasākums. Tas gads man bija veiksmīgs, jo žurnālā “Ievas Stāsti” publicēja manu stāstu “Annija”. Esmu sūtījis citus stāstus, bet tie “stāv rindā”. Esmu uzrakstījis arī romānu, bet par to pašlaik negribētu stāstīt. Tas ir romāns par cilvēku attiecībām.
— Pasaulē ir uzrakstīts tik daudz. Ko jaunu iespējams pateikt?
— Nesen izlasīju kāda autora domas — visa literatūra ir viens liels plaģiāts. Viss ir atkarīgs no autora talanta un spējām, kā viņš saredz tēmas, kuras ir maltas gadsimtiem. Cik talantīgi autoram no sava skatupunkta tēmu izdodas pasniegt lasītājiem. Būtībā neko jaunu jau nevaram uzrakstīt. Bet, ja tu to dari no sava redzējuma un ja darbs ir puslīdz labā literārajā kvalitātē, tad rakstīšanu var turpināt.
— Vakar jums apritēja 28 gadi. Rakstniekam tas ir daudz vai maz?
— Tas var būt milzīgi daudz un arī maz, rakstniecībā gadiem nav nozīmes. Ilze Liliāna Millere pirmo grāmatu uzrakstīja deviņu gadu vecumā, 17 gadu vecumā viņai bija iznākušas jau sešas grāmatas, bet cits sāk rakstīt tikai pensijas vecumā. Galvenais, lai būtu, ko teikt. ◆
