Iesaka Sandra Pumpure, žurnāliste
Ir vasara, joprojām nav silti. Tā kā laika apstākļi nevilina un vajadzība nespiež steidzami ravēt dārzu, brīvajā laikā vairāk sev atvēlu brīžus grāmatu lasīšanai. Bibliotēkā bieži veiksmīgi iznāk paņemt gan kādu vieglāku lasāmvielu, gan kaut ko nopietnāku. Otrajā kategorijā apzināti izvēlējos Vladimira Kaijaka grāmatu vēl kāda iemesla dēļ. Atzīšos, ka viņa pēdējo gadu darbi, īpaši pēc Atmodas rakstītie, mani īpaši nesaistīja, tāpēc gribējās pārliecināties, kas ir mainījies. Šoreiz lasīju romānu “Meitene no nekurienes”.
Tas ir stāsts par pārmijnieku Linardu, kurš vācu okupācijas laikā pēc negadījuma uz sliedēm starp mirušajiem izglābj meiteni. Viņš ir dilemmas priekšā, ko darīt, bet nespēj nodot varas pārstāvjiem, tādējādi nolemjot mazo drošai nāvei. Viņš izšķiras lūgt palīdzību vietējā policista sievai, lai tā paņem meiteni pie sevis. Šie notikumi maina viņu visu dzīves.
Mani neaizrauj stāsti par karu, bet grāmata, šķiet, nav par to. Galvenais ir par cilvēcību, jūtām, sirdsapziņu un mūsu izvēlēm, ar ko jāsadzīvo. Karš aizdun otrajā plānā. Turklāt valoda, kādā grāmata uzrakstīta, ir fantastiska — viegla un fasci-
nējoša. Tā ka šo darbu nav tik viegli nolikt malā.
Romānam ir turpinājums — grāmata “Vēstule”, ko var lasīt kā atsevišķu darbu. Kaijaks savas dzīves laikā nepaguva to pabeigt, bet paveica viņa sieva rakstniece Māra Svīre. ◆
