Vēlā otrdienas pēcpusdienā Aizkraukles pieaugušo izglītības un inovāciju atbalsta centrā savu ideju par šūpuļtīkliem, kas ir arī bakalaura darbs, stāstīja Agnese Priekule, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas ceturtā kursa studente. Pēc nodarbības mums sarunāta tikšanās redakcijā. Agnese atnāk ar lielu mugursomu plecos, tajā salikti viņas darinātie šūpuļtīklu paraugi.
Agneses bakalaura darba iecere ir rīkot radošās darbnīcas, kuru laikā, iesaistot vietējos iedzīvotājus, no dabai draudzīgiem materiāliem darinātu šupuļtīklus, ko izvietotu Daugavas malā. Šo ideju atbalstījis Aizkraules vēstures un mākslas muzejs un “Kapteiņa krodziņš”, Agnese par to stāstīja arī Aizkraukles senioriem, kuri varētu jauniešiem palīdzēt apgūt šūpuļtīklu darināšanas prasmes. Šo ideju gatavas atbalstīt arī vairākas Aizkraukles nevalstiskās organizācijas. Cilvēki sanāktu kopā un darbotos.
Aizkraukles novada svētkos 24. maijā visiem būs iespēja piedalīties pirmajā radošajā darbnīcā, kurā izgatavos šūpuļtīklu.
Redzēt Daugavu
no augšas
— Kā tev radās ideja Aizkrauklē, Daugavas malā, izvietot šūpuļtīklus?
— Ilgi nācās domāt, kādu tēmu bakalaura darbam izvēlēties, kamēr nonācu līdz šai idejai. Pirmkārt, gribēju kaut ko paveikt tieši dzimtajai pilsētai Aizkrauklei. Latvijas reljefs ir plakans, kalnu mums nav. Man šķita, būtu jauki, ja iekārtu šūpuļtīklus, tad skatpunkts būtu cits, varētu redzēt Daugavu no augšas, sajust dabas varenību. Pļaviņu HES ūdenskrātuve ir liels ūdens masīvs, ko parasti redzam acu augstumā. Nekad ne augstāk, izņemot bērnību, kad varēja tikt uz deviņstāvu mājas jumta. Turklāt šūpuļtīklā var relaksēties pilnībā, sēžot uz soliņa vai noguļoties pļavā, sajūtas ir citas.
— Patiesībā jau stāsts nav par šūpuļtīkliem, vai ne?
— Man šķiet, ka te cilvēki ir pārāk pasīvi, gribu, lai viņi iziet ārā un kaut ko dara. Lai socializējas. Palasīju arī Aizkraukles novada mājaslapu, cilvēki forumā sūdzējās, ka maz kultūras pasākumu, maz izklaides iespēju. Tajā pašā laikā, vismaz atceroties pusaudzes gadus, tiklīdz bija kāds klasiskās mūzikas koncerts vai kaut kas specifiskāks, zāle bija patukša.
— Aizkraukles lielākās vērtības, tavuprāt, ir…
— Daba un vide. Bērnībā man patika graviņa, taču, izņemot pāris tiltiņu un soliņu, tur nekā nav. Cilvēki neizmanto vērtību, kas ir līdzās, varbūt pat nepamana to. Šodien iegriezos graviņā un ieraudzīju, ka ir taču pavasaris, puķes zied. Rīgā pavasari nemaz neizjutu.
Lielā skolā vērtē
objektīvāk
— Kādas iespējas tev paveras pēc studijām?
— Vēl īsti nezinu. Parasti šīs programmas studenti turpina izglītoties maģistrantūrā un doktorantūrā. Domāju turpināt studijas maģistrantūrā. Manuprāt, Mākslas akadēmijā ir ļoti labs izglītības līmenis, tomēr sistēma, iespējams, neatbilst reālajām Latvijas vajadzībām. Četros gados esmu ieguvusi ļoti labu, vērtīgu pieredzi un zināšanas tieši savai pašizaugsmei, pasniedzēju vidū ir Latvijā pazīstami mākslinieki, ir tādi, kuru ikvienu teikto vārdu tveru, katrs teikums ir vērtīgs.
— Pēc pamatskolas izvēlējies turpināt mācības Rīgā. Kādēļ šāda izvēle?
— Tas bija dažādu iemeslu kopums, kāpēc devos mācīties uz Rīgu. Arī vecāki palīdzēja izlemt. Sapratu, ka nevēlos palikt Aizkrauklē, izlēmu mācīties vispārizglītojošajā skolā, vienlaikus trīs gadus apmeklēju vakara kursus Mākslas akadēmijā. Lai tajā iestātos, ir jāiztur liels konkurss, tāpēc jāsagatavojas. Rīgā bija grūti pierast, taču nenožēloju, jo tā bija pavisam cita pieredze. Lielā Rīgas skolā skolotāji izturējās ne tik personiski kā mazākā izglītības iestādē. Tik lielā skolā skolotājiem un skolēniem ir citāda saskarsme un attiecības. Un, manuprāt, ikviens tiek daudz objektīvāk novērtēts. Lielā problēma ir tā, ka es nekad neesmu bijusi īsti droša, ko tieši vēlos apgūt. Arī pēc vidusskolas stājos ģeogrāfos, antropologos un Mākslas akadēmijā. Tur konkurss bija lielāks, iestājpārbaudījumi bija četras dienas. Un tad, kad esi tik daudz ieguldījis un ticis, tad pārējo var atcelt.
Izbauda Maķedoniju
— Kāda ir tava aizraušanās?
— Ik pa laikam mēģinu dziedāt korī, bet šobrīd tam neatliek laika. Esmu dziedājusi vairākos kolektīvos, pēdējais bija Latvijas Kultūras akadēmijas koris “Sōla”. Aizkraukles mūzikas skolā pabeidzu kora klasi. Ceļošana mani ļoti aizrauj, tā ir mana lielā kaislība. Ceļojot pēdējos gados iznācis būt valstīs, kas nav tipiskās Rietumeiropas valstis, labklājības citadeles, kuras man jau sāka šķist nedaudz garlaicīgas. Divreiz stopojot devos uz Slovākiju, ilgāku laiku dzīvoju Maķedonijā.
— Kā tu nokļuvi Maķedonijā?
— Bija labs piedāvājums no Maķedonijas viņu nesen izveidotajā augstskolā studēt informācijas sistēmas vizualizāciju un multimediju animāciju. Latvijā šādas programmas nav. Eksotiska valsts, paskatījos bildes — patika, arī tas, ka tā nav augsti attīstīta valsts, uz kuru brauc daudzi studenti. Solīja maksāt par dzīvesvietu kopmītnēs, stipendiju un pat lidojumu turp un atpakaļ. Kāpēc aizbraucu? Laikam bija nedaudz apnicis, arī krīze bija, grūti laiki, atradu darbu, bet strādāt pusslodzi un studēt bija grūti.
Eiropas “neredzamā” daļa
— Cik ilgu laiku tur pavadīji?
— Vienu mācību gadu. Maķedonija ir daudz nabadzīgāka par Latviju, nav Eiropas Savienībā, tur esot, sapratu, ka mēs dzīvojam pamatīgā informācijas vakuumā. Patiesībā trešdaļa Eiropas valstu nemaz nav Eiropas Savienībā. It kā “neredzamā” Eiropas daļa, kas ir nabadzīgāka par mums. Pirms pāris gadiem sabiedrībā valdīja negatīvisms, ka mums jau ir vissliktāk, nabadzīgākā ekonomika, dzīves apstākļi. Nu vismaz, kamēr Eiropas Savienībā iekļuva Bulgārija un Rumānija. Taču būtībā jau tā nav. Maķedonijā cilvēki izdzīvot var, tikai sadarbojoties, jo valsts nefunkcionē tā, kā vajadzētu.
— Vari nosaukt kādu piemēru?
— Kaut vai — studentam paredzēta valsts stipendija, bet to vienkārši nemaksā vai izmaksā pēc pusgada visu uzreiz. Arī man neizmaksāja stipendiju vairākus mēnešus, kopā ar citiem studentiem braucu uz Izglītības un zinātnes ministriju, man tas likās ļoti negodīgi, diemžēl bez panākumiem. Daudz kas nenotiek laikus, valsts nedara lietas, kā nāktos, līdz ar to sabiedrība ir sociāli neaizsargāta. Bet cilvēki tur ir ļoti atvērti un draudzīgi. Reiz kopā ar citiem studentiem kāpām kalnos, un kādā mazā ciemā pie baznīcas sēdēja cilvēki. Sāka runāt ar mums, un viss beidzās ar to, ka viņi apsēdināja mūs pie lielā galda, iznesa ārā visu, kas mājās bija ēdams, un mūs pabaroja. Vienkārši tāpat. Līdzīgu gadījumu bija daudz. Un tad es iedomājos, ka tā varētu būt arī pie mums. Ka cilvēki varētu būt mazliet citādi. Nu Vācijā un Zviedrijā tā nenotiek. Ziemeļnieku atturīgums, individuālisms. Kad biju Turcijā, Stambulā apmetos ļoti lētā hostelī kādā nabadzīgā kvartālā. Redzēju, kā kaimiņu sievas, sēžot uz ielas, kopīgi berž paklājus. Apkārt skraida un spēlējas bērni. Visi pazīst savus kaimiņus, kaut dzīvo lielpilsētā.
Stopojot izbraukā Grieķiju
— Pastāsti par studijām Maķedonijā!
— Augstskola izrādījās diezgan slikti funkcionējoša, bet izglītība — nevar teikt, ka zemas kvalitātes, tomēr viss atkarīgs no katra pasniedzēja. Skolā valdīja haoss, bieži lietas nenotika tā, kā paredzēts. Bija iespēja tur palikt un studēt četrus gadus, iegūt bakalaura grādu. Otrajā pusgadā sapratu, ka noteikti nepalikšu. Jau pirmajā studiju pusgadā atklāju, ka viņiem ir aktīva Sarkanā Krusta organizācija, tajā darbojās ļoti jauki cilvēki. Iesaistījos, bet valodas barjeras dēļ īpaši palīdzēt nevarēju. Man bija daudz brīva laika, ko izmantoju, stopojot pa Maķedoniju. Tas bija ļoti vērtīgi, jo biju nedaudz iemācījusies valodu, un man šķiet, ka šo valsti esmu diezgan labi iepazinusi.
— Kā tevi uztvēra šajā valstī? Vai ir saglabājušies kontakti ar studentiem?
— Biju “īpašs gadījums”, gaišmataina meitene no Ziemeļiem. Visi man stāstīja, cik ļoti viņiem patīk Zviedrija. Visi gribēja draudzēties, bet šobrīd sazinos ar diviem trijiem cilvēkiem. Toreiz rakstīju blogu, lai mani draugi Latvijā zinātu, ko daru. Kad Maķedonijā beidzās mācību gads, stopojot izbraukāju Grieķiju, arī par to sāku rakstīt blogu, bet neesmu pabeigusi. Ceļojot ne ar tūristu autobusiem, man sāka interesēt, kā dzīvo cilvēki citās sabiedrībās.
Iedrošina Maestro dziesma
— Stopojot ir bijušas bīstamas situācijas?
— Nezinu, vai tās var nosaukt par bīstamām, bet divas trīs nepatīkamas ir bijušas gan. Esmu iemācījusies, ka jābūt ļoti striktai savā nostājā. Ja šķiet, ka nav kaut kas kārtībā, jārīkojas ātri un noteikti. Stopoju to apbrīnojamo lietu dēļ, kas notiek, šādi ceļojot. Tad tiešām var redzēt īsto dzīvi. Un tas ir daudz vērtīgāk nekā ieraudzīt Atēnu akropoli, aiziet uz muzeju. Protams, tas ir skaisti un vēsturiski būtiski, bet man vairāk interesē cilvēku dzīve, sadzīve.
— Vai atmiņā palicis kāds patīkams stopošanas piedzīvojums?
— Divatā ar draudzeni braucām no Pērnavas, tuvojās vakars, un mēs gribējām tikt pie jūras — tur varētu uzcelt telti un pārnakšņot. Sāka līt, apstājās kāda mašīna. Šoferis, uzzinājis, ka esam no Latvijas, bija ļoti priecīgs, viņš pavājā latviešu valodā sāka dziedāt kādu Raimonda Paula dziesmu. Stāstīja, ka braucot pie drauga, kuram ir lauku māja, viņš tur dzīvojot ar ģimeni. Tādā lietū jau teltī nevar gulēt, bet tur būs vieta, kur palikt. Mašīnā iekāpām dziesmas dēļ, tā iedrošināja. Aizbraucām, un tur bija viņa draugi, izrādījās, ka viņi kopā muzicē kādā grupā, spēlē pusmūža publikai.Viņiem bija latviešu dziesmu grāmata ar Raimonda Paula dziesmām, viņi mums dziedāja un spēlēja. Pabaroja mūs. Nākamajās reizēs, kad braucu uz Igauniju, gribēju viņiem kaut ko jauku aizvest. Vienā braucienā satiku un uzdāvināju disku ar latviešu mūziku. Tas bija viens no tiem īpašajiem gadījumiem, kad cilvēki izturas labi un nesavtīgi, kaut neesi to pelnījis.
— Kāda ir pēdējā svarīgākā lieta, ko savā dzīvē esi sapratusi?
— Ceļojot esmu redzējusi tik daudz labo lietu, redzējusi, kā cilvēki dzīvo nabadzībā, bagātībā, un laikam beidzot man ir kļuvis skaidrs, ka pati varu īstenot savus sapnīšus, varu kaut ko izdarīt. Un sākums ir šis bakalaura darbs. Protams, es baidos, ka var neizdoties un ka Aizkrauklē to negribēs darīt. Bet es vismaz būšu mēģinājusi, un tā būs pieredze. Un tad es mēģināšu vēlreiz. ◆
