25. marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
25. marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
“Katru reizi, kad skatos kinofilmu “Ilgais ceļš kāpās”, vienmēr raudu, jo atmiņā ataust 1949. gada marta notikumi,” teic neretiete Ārija Zagare—Zagurska. Viņai bija tikai seši gadi, kad ģimeni izveda uz Omskas apgabalu.
Ārijas Zagares—Zagurskas dzimtā puse ir Daugavpils rajona Bebrenes pagastā. 1972. gadā dzīves ceļi Ārijas kundzi atveda uz Neretu. Vīrs Jānis sāka strādāt Sproģu sierotavā, bet Ārijas kundze līdz 1996. gadam mācīja matemātiku Neretas vidusskolā. Ģimenē izaudzinātas divas meitas — Sandra un Arita, tagad lielāko prieku sagādā trīs mazbērni — Elvis, Agate un divgadīgā Patrīcija. Katru gadu 25. martā Neretas pagasta kultūras namā represētie neretieši tiekas svinīgā pēcpusdienā, arī Ārijas kundze tajā vienmēr piedalās: “Nerunājam par pagātni, nemeklējam vainīgos. Dzīvojam tagadnē, latvieši nav ļaunatminīgi.” Notikušo atceroties, Ārijas kundzes acīs daudzreiz saskrien asaras un aizlūst balss, bet viņa par piedzīvoto saka: “Mums laimējās.”
Ierodas ar durkļiem
Nakti no 24. uz 25. martu 1949. gadā Ārijas kundze joprojām atceras, it kā tas būtu noticis vakar: “Tēvs vakarā pārbrauca no Daugavpils un teica mātei, ka naktī būs izvešana. Viņš mudināja mammu, lai viņa ar bērniem — mani un tikai deviņus mēnešus jaunajām dvīņumāsiņām — dodas prom no mājām. Tēvs sacīja, ka tos, kuru izvešanas brīdī nav mājās, vairs nemeklē. Mamma atteicās pamest māju. Mūs, bērnus, vakarā nolika gulēt. Vecāki visu nakti bija palikuši nomodā. Pamodos rīta pusē no skaļām suņu rejām. Pēc brīža izdzirdēju arī spēcīgu klauvējienu pie loga rūts, blakusistabā mamma ar tēti uztraukti sarunājās. Istabā ienāca kareivji, viņiem rokās bija durkļi. Viņi sarunājās krievu valodā un mudināja mūs savākt vajadzīgās mantas, ko ņemt līdzi. Tēvs sāka likt mantas maisā, bet mamma panikā visu meta uz grīdas. Viens no kareivjiem saprata, ka no uztrauktajiem vecākiem nav lielas jēgas, tāpēc pats pagrāba maisus un lika iekšā, ko redzēja un uzskatīja par noderīgu — apģērbu, aizkarus, segas. Ārā mūs gaidīja zirga pajūgs, tā kā sniega vēl bija daudz, līdz Eglaines stacijai braucām ragavās.”
Lupatiņas žāvē azotē
Kamēr Ārijas kundzes ģimene kravāja mantas, par viņu izvešanu bija uzzinājusi mātes māte. “No visa spēka apķēros vecmammai ap kaklu, raudāju un nelaidu viņu projām. Lūdzos, lai viņa mūs neatstāj. Vecmamma devās mums līdzi tikai ar to, kas viņai mugurā,” atceras Ārijas kundze. Eglaines dzelzceļa stacijā no pajūgiem vajadzēja pārsēsties vilciena vagonos. Cilvēki kliedza, raudāja, bija panikā. Garais ceļš spilgti palicis neretietes atmiņā. Apdzīvotās vietās cilvēki no vagoniem meta ārā vēstules tuviniekiem. Vēlāk izrādījās, ka vietējie iedzīvotāji tās bija salasījuši un nosūtījuši. Ārijas kundzes ģimene visu laiku bija kopā, tas palīdzēja izturēt gan garo ceļu, gan turpmākos izsūtījuma gadus. “Dvīnēm bija jāmaina autiņi, taču pēc mazgāšanas tos nebija, kur izžāvēt. Tēvs lupatiņas bāza azotē un žāvēja. Daudzi pa ceļam saaukstējās un smagi saslima. Mirušos neatstāja ceļmalās, ļāva vest līdzi, lai varētu apglabāt. Nomira arī kāds mūsu radinieks. Kad no vilciena pārsēdāmies automašīnā, lai dotos uz sādžu, māte ar tēvu un dvīņumāsiņām sēdēja uz sasalušā radinieka līķa, lai automašīnā būtu vairāk vietas. Braucot vagonā, saslima arī viena no dvīņumāsiņām. Viņa jau bija zaudējusi samaņu, kad iebraucām kādā apdzīvotā vietā. Tur vietējās krievu sievietes māsai sagādāja zāles, sasildīja, un mazā atguvās. Arī vēlāk dzīvē daudzkārt pārliecinājos, ka vienkāršie krievu cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi, sirsnīgi un iejūtīgi,” stāsta neretiete.
Vecāki pie goda dēļa
Pilsētu dzelzceļa stacijās latviešus sagaidīja kolhozu priekšnieki. Viņi automašīnās ģimenes izvadāja pa sādžām. Ārijas kundzes ģimeni no Ļubinskas dzelzceļa stacijas veda gar Irtišas upes kreiso krastu uz ziemeļiem. Līdz nākamajai dzīvesvietai — Boļšerečjes rajona Takmikas sādžai — bija jābrauc apmēram 200 kilometru. Izmitināja divstāvu koka mājā Mahnaču ģimenē. “Dzīvojām atsevišķās istabās, kopīga bija tikai virtuve. Krievu ģimene pret mums izturējās draudzīgi un saprotoši, tur arī iemācījos krievu valodu. Viņiem bija meita, ar kuru ātri sadraudzējos, lai gan sākumā nepratu viņu valodu. Krieviski mācēju pateikt tikai vienu frāzi — “grjaznaja jubka”, bet, kur to noklausījos, vairs neatceros,” stāsta Ārijas kundze. Klausoties citu represēto dzīvesstāstus par izsūtījumā pavadīto laiku, Ārijas kundze pārliecināta, ka viņas ģimenei liktenis bija labvēlīgs. Liela nozīme bija tam, ka viņas vecāki bija darbspējas vecumā un uzreiz sāka strādāt. Vietā, kur viņi dzīvoja, nebija liela meža, tāpēc nebija arī smago meža darbu. Tēvs bija lopu gans, bet māte — slaucēja. Viņu fotogrāfijas vēlāk izlika sādžā pie goda dēļa, abi saņēma apbalvojumus par labu darbu. “Tagad man tas liekas mazliet dīvaini — paši izsūtīja, paši godināja,” domā neretiete.
Kartupeļu mizas neēda
Ārijas kundze neatminas, ka viņi kādreiz būtu cietuši badu, nenācās ēst arī kartupeļu mizas. Ģimene daudz strādāja, kartupeļi un maize mājās bija vienmēr. Arī sādžas sievietes reizēm atnesa kādu cukura gabaliņu bērniem, lai gan arī pašām neklājās viegli. Daudz palīdzēja vecmamma — viņa auklēja māsas, šuva visiem drēbes un rūpējās par kārtību mājā. “Mums bija sava saimniecība, vecmamma turēja daudz vistu. Sestdienas naktīs abas ar vecmammu gājām kājām uz 30 kilometru tālo Boļšerečju, lai tirgū pārdotu olas. No mājām izgājām vienos naktī, abām pār pleciem bija nēši ar olu pilniem groziem. Katra oliņa ietīta, lai nesaplīst. Daudzos kilometrus mērojām kājām, jo autobuss brauca tikai reizi nedēļā. Cik vien atceros, gan es, gan pārējie bērni vienmēr palīdzējām vecākiem, strādājām visus darbus. Tēvs iemācījās no klūgām pīt grozus, arī tā varēja nopelnīt. Mēs nepazinām vārdus “grūti”, “nav spēka”, “nevaru”. Neatceros, ka pieaugušie lietotu alkoholu vai kā citādi uzdzīvotu. Visu panāca ar smagu darbu,” stāsta Ārijas kundze.
Uz skolu atmuguriski
Jau pēc pāris mēnešiem — 1949. gada 1. septembrī — nepilnus septiņus gadus vecā Ārija sāka mācīties Takmikas pamatskolā. “Mahnaču meita devās uz skolu un mani paņēma līdzi. Izrādīju interesi par mācībām, un mani uzņēma 1. klasē. Ar mani kopā mācījās vēl vairāki latviešu bērni. Gan skolotāji, gan skolasbiedri pret mums vienmēr izturējās draudzīgi. Nekad neviens neapsaukāja, nenoniecināja, bieži vien skolotājas latviešu bērnus uzslavēja par labām sekmēm mācībās,” stāsta Ārijas kundze. Ziemas Sibīrijā bija ļoti aukstas, mūsdienās skolēniem noteikti tādā laikā nevajadzētu iet uz skolu. “Daudziem bērniem, arī man, nebija biezu ziemas drēbju. Kaimiņiene, arī latviete, atdeva man savu žaketi, mamma tai pāri vēl aptina lielu plecu lakatu un uz muguras sasēja mezglā. Tēvs kaut kur bija nopelnījis cūkādas “tankus”, kurus atdeva man. Tie bija lieli vīriešu zābaki! Neatceros, cik daudz zeķu pāru vajadzēja uzvilkt, lai tie turētos kājās. Tāda savīstīta gāju uz skolu. Bieži puteņoja, un, lai turētos pretī sniegputenim, uz skolu gāju atmuguriski,” tā Ārijas kundze.
Otrie turīgākie sādžā
Beidzot Takmikas pamatskolu, četrpadsmitgadīgā Ārija mācības turpināja Evgašinas vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas 1959. gadā iestājās Omskas pedagoģiskajā institūtā, ko vēlāk pabeidza Daugavpilī. 1960. gadā viņas ģimene saņēma atļauju atgriezties Latvijā, bet Ārijas vecāki uzreiz neatgriezās. “Vecmamma Latvijā atgriezās pēc pāris gadiem, tiklīdz dvīnes bija paaugušās. Māte ar tēvu bija iedzīvojušies — abiem bija darbs, tēvs desmit gadu laikā bija apguvis celtnieka profesiju un uzcēlis savu māju. Sādžā bijām otrā turīgākā ģimene pēc aitkopjiem Zariem, kuri arī bija latvieši, visus gadus mēs turējāmies ar viņiem kopā. Vecāki bija apvainojušies par izsūtīšanu, viņiem bija žēl pamest arī turienes dzīvi, lai Latvijā atkal visu sāktu no nulles. Atgriezties dzimtajā pusē un ieraudzīt, ka no viņu mājām nekas nav palicis pāri, viņiem bija ļoti smagi,” domā Ārijas kundze.
Dodas “izlūkos”
Vecāki izlēma, ka vispirms uz Latviju “izlūku” braucienā dosies Ārija. Ja viņai tur patiks, tad dzimtenē vēlāk atgriezīsies arī pārējā ģimene. Tas nebija Ārijas pirmais brauciens uz dzimteni, Latvijā viņa bija viesojusies pēc pamatskolas beigšanas. Vecāki toreiz izlēma, ka meitenei būs labāk, ja viņa turpinās mācības Latvijā, un aizsūtīja viņu pie radiniekiem uz Rīgu. Kaut arī dzimtenē, tomēr bez vecākiem meitene ilgi neizturēja un drīz vien atgriezās Takmikā. Otrreiz dzimtenē Ārija atgriezās 1960. gadā. “Jutos ļoti atbildīga, ka no manis atkarīgs visas ģimenes liktenis. Tomēr sirds dziļumos biju pārliecināta, ka man Latvijā patiks. Ierados vasarā. Uz Aknīsti pie vecmammas braucu ar autobusu, vēl tagad atmiņā palicis vasarīgais, saulainais laiks, autobuss bija pilns priecīgiem jauniešiem, un viņi visi dziedāja. Kaut ko tādu vēl nebiju piedzīvojusi! Arī pirmie Jāņi, kurus svinēju Latvijā, ir skaistākie manā mūžā,” atceras Ārijas kundze.
Naudu paslēpj patafonā
Ārijas vecāki un māsas atgriezās Latvijā, taču ne savās dzimtajās mājās. Tur bija pārāk daudz sāpīgu atmiņu, turklāt vairāk nekā desmit gadu laikā no ģimenes mājām nekas vairs nebija palicis pāri. Sibīrijā ģimene pārdeva visu iedzīvi un māju. Pirms došanās uz dzimteni Ārijas tēvs naudu paslēpa plašu atskaņotājā, lai ceļojot to nenozagtu. Pēc gandrīz sešdesmit gadiem īstas atbildes uz jautājumu “kāpēc?” Ārijas kundzei nav. Izvešanas brīdī nekādu dokumentālu pamatojumu tam neuzrādīja. Pēc mātes stāstītā — tēvs kādu laiku bēguļojis un slēpies, jo nepieteicies ne vācu, ne krievu armijā. Ārijas kundze domā, ka tas arī ir ticamākais ģimenes izsūtīšanas iemesls: “Krievi ko tādu nepiedeva. Runāja, ka tie, kuri varēja “atpirkties”, palika Latvijā, bet viņu vietā izveda citas ģimenes. Mani vecāki bija jaunsaimnieki, viņiem piederēja vien 24 hektāri zemes un bija trīs mazi bērni. Ko no tādiem varēja paņemt?” Par Ārijas kundzes ģimenes likteni rakstīts arī Anitas Liepas biogrāfiskajā atmiņu grāmatā “Noklusētās lappuses”.
