Secietei Annai Virstai drīz savās mājās pašai vietas nepietikšot — visur ir lelles un rotaļu dzīvnieki, to skaits sniedzas vairākos simtos. Turklāt katrai lellei ir ne tikai vārds, bet arī saimnieces šūts tērps.
Secietei Annai Virstai drīz savās mājās pašai vietas nepietikšot — visur ir lelles un rotaļu dzīvnieki, to skaits sniedzas vairākos simtos. Turklāt katrai lellei ir ne tikai vārds, bet arī saimnieces šūts tērps.
Rotaļlietas uztic tantei
“Lelles man allaž patikušas,” saka Anna Virsta. “Ja man būtu jāpasaka, kura lelle vislabāk patīk, es to nevarētu, jo visas ir tik skaistas un mīļas. Visvecākās manā kolekcijā ir bērnu rotaļlietas.” Annai ir pieaudzis dēls, bet par savējām viņa sauc arī māsasmeitas Diānu un Marinu. Meitenes jau sasniegušas pusaudžu vecumu, bet savas rotaļlietas viņas atdod tantei, sakot — zinām, ka tu tās sargāsi.
Interesanti veidojusies nu jau tik lielā rotaļlietu kolekcija, un gandrīz katrai ir sava vēsture.
Visvecākā — ukrainiete
Anna Virsta ir ukrainiete, Latvijā dzīvo kopš 1987. gada. Līdzi no dzimtenes viņa arī atveda dažas lelles, visvecāko saimniece dēvē par ukrainieti. Tās apģērbs izšūts nacionālajās krāsās un ornamentos — arī tas ir Annas rokudarbs. “Nevienai lellei nav veikalā pirkta kleita, bet gan manis šūta,” atklāj saimniece. Arī latviešu tautastērps kādai lellei uzšūts.
Leļļu skaits arvien papildinās, un tam lielu naudu netērē. Dažu veikalā iepatikušos lelli Anna gan nopērk, bet pārsvarā tās ir citu dāvinātas. “Cilvēki rotaļlietas izmet, bet es palūdzu, lai atdod man,” stāsta Anna. “Lelles man dāvinājuši ne tikai secieši, tās atceļojušas arī no Aizkraukles, Jaunjelgavas un citām vietām.”
Katru jauniegūto lelli vai rotaļlietu vispirms kārtīgi izmazgā, tad sapoš. Ja piemērotas kleitas nav, tā drīz vien top.
Anna šuj apģērbu sev, un no pāri palikušajiem gabaliņiem allaž iznāk kaut kas interesants arī lellēm.
“Priecājas, kā simt latu atradusi!”
“Reiz kāds man atdeva tikai rotaļu lāča galvu, tam piešuvu rumpi, un izdevās glīta rotaļlieta,” stāsta sieviete. “Dažas esmu pāršuvusi, piemēram, lācis pārtop mikipelē. Arī lellēm bieži nav kāju vai roku, bet man vesels maiss ar sīkām detaļām savākts, kombinēju un lieku tik kopā.
Reiz Bārbijai atradu vienu zābaku, pēc laika arī otru. Kāds prieks mani pārņēma, jo nu būs līgavai arī balti zābaki! Tā priecājos! Kad izstāstīju kaimiņienei, viņa brīnījās: “Tu priecājies, it kā simt latu būtu atradusi! Te kaut kādi pirksta lieluma zābaki…”.
Bēdīgo līgavainis piemānījis
Gadās, ka bijušie rotaļlietu īpašnieki pēc ilga laika atnāk ciemos un brīnās — kur tik skaistu mantu dabūji? “Tu man to uzdāvināji,” atbild Anna. Kur nu vairs pazīsi — nolietotā rotaļlieta tik tīra kļuvusi, ieguvusi arī modernas drānas un pat rotaslietas. “Citi veikalā pērk saldējumu, bet es santīmus atlicinu dažādiem niekiem. Pērku gredzentiņus, matu saspraudes un pucēju lelles,” stāsta Anna.
“Ja ciemos ienāk bērni, viņiem patīk ar lellēm spēlēties. Ļauju, lai bērni priecājas, pārtaisa frizūras, bet piekodinu, ka bojāt gan neko nedrīkst. Kāda paziņa no Jaunjelgavas, viesojoties pie manis, par daudzām lellēm stāstus izdomājusi. Viņa saka — redzi, tai tik bēdīga seja, viņu līgavainis piemānīja.”
Spilvens ar ausīm
Annas mājās netrūkst arī spilvenu — lieli un mazi, dažādās krāsās, izšūti mākslīgām pērlēm un pogām rotāti, bet visi pašas darināti. Cits ieguvis pat acis un ausis. “Neko neizmetu, viss noderēs! Pat lupatiņas var izmantot spilvenu pildījumam,” saka sieviete. Anna dažus izšuvumus ierāmējusi, un nu istabā ir arī gleznas.
“Dzīvē ir tik daudz interesanta, par garlaicību sūdzēties nevar,” saka Anna. “Būtu vien darbs un nauda.” Savulaik viņa strādājusi gan par laboranti, gan vilciena pavadoni, ir arī krāsotājas kvalifikācija. “48 gados pastāvīgu darbu grūti atrast, sevišķi laukos,” atzīst viņa.
