Aizvadītajā nedēļā Aizkrauklē nebija cilvēka, kurš kaut mirkli nebūtu domājis par nežēlīgo slepkavību pie lielveikala “Beta” stāvlaukuma. Par to runāts daudz un vismaz līdz tiesai vajadzētu pielikt punktu.
Tomēr pārdomas raisa daudzie komentāri interneta portālā. Tie liecina par naidu un nežēlību, kas valda jauniešos. Ir saprotama viņu vēlme spriest tūlītēju un taisnu tiesu, neticība pašreizējai sodu sistēmai, policijas darbam un daudzām citām lietām. Satrauc kas cits — lielākajā daļā komentāru starp rindām lasāma vēlme mocīt un spīdzināt. Kāds komentētājs to pateicis arī tieši: “Cietumsods neko nemainīs. Nāvessods, pat ja būtu, arī neko nemainītu. Spīdzināšana? O, jā. Tas būtu varen jauki!”. Noteikti ne viens vien klusībā lolo cerības redzēt publisku spīdzināšanu pilsētas centrālajā laukumā, gluži kā viduslaikos. Kaut arī atriebības mudināts, kā var priecāties par citam nodarītām ciešanām? Kas atbildīgs par to, ka izaugusi ļoti nežēlīgu jaunu cilvēku paaudze? Droši vien mēs, pieaugušie.
Dienā mēs esam pārāk aizņemti darbā, bet vakarā pārāk noguruši un vienaldzīgi, lai painteresētos, ar ko nodarbojas mūsu bērni vai kur viņi ir. Bieži vien vecāki ir nepietiekami izglītoti, lai saprastu, ko īsti bērni angļu valodā lasa interneta lappusēs. Daudzreiz šie teksti ir pilni vardarbības, mudinājumu nekavējoties ar asinīm atriebt katru pārestību, apgalvojot, ka uzvarētāju parasti netiesā, lai arī ko viņš būtu izdarījis. Diemžēl bērni šādus tekstus saprot burtiski un tā arī rīkojas.
Pirmdienas rītā gluži nejauši redzēju puisi, kurš aizturēts aizdomās par šo slepkavību. Augumā sīkais jaunietis kastaņbrūniem matiem, saslēgts rokudzelžos, policijas darbiniekiem rādīja un stāstīja, kur gājis un ko darījis slepkavības naktī. Mierīgā sejas izteiksme liecināja, ka viņu nemoka nekādi sirdsapziņas pārmetumi. Cik šādu jauniešu, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem spēj nogalināt, ir mūsu vidū?
Uz ielas nejauši dzirdēju divu sirmu kungu sarunu. Viņi sprieda par notikušo, līdz nonāca pie secinājuma, kurš liek aizdomāties: “Tā ir tikai cīņa ar sekām. Neviens jau necīnās ar cēloņiem. Vispirms jāsoda tās personas, kuras nepilngadīgajiem pārdod alkoholu!”. Mūs jau sen nepārsteidz piedzēruši pusaudži, kuri lielās ar to, cik daudz izdzēruši, kas noticis pēc tam, kā “lāpījuši paģiras”. Pagājušajā nedēļā par alkohola lietošanu sabiedriskā vietā policijas izolatorā trīs diennaktis pavadīja 1990. gadā dzimis jaunietis.
Noziedzības līmenis aug, īpaši jauniešu vidū. Taču tik un tā sākta diskusija par iespēju valsts 90. dzimšanas dienā amnestēt daļu noziedznieku. Līdz šim amnestijas likums Latvijā piemērots divreiz — 1994. gadā sakarā ar neatkarības atjaunošanu, kad brīvībā pirms termiņa izlaida ap 100 notiesāto, un 1997. gadā — cietumu pārslogotības dēļ. Tolaik cietumu mūros dzīvi vadīja vairāk nekā 10 tūkstošu cilvēku. Amnestēja 150. Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji aicina Saeimu arī tagad, Latvijas dibināšanas 90. gadadienā, piemērot ierobežotu amnestiju.
Protams, sodu sistēma Latvijā nav labākā pasaulē, un bieži vien par sīkiem likumpārkāpumiem piemēro cietumsodu, kamēr par daudz smagākiem noziegumiem atstāj brīvībā. Un tomēr kāpēc valsts svētkos būtu jāsoda likumpaklausīgie iedzīvotāji, paaugstinot noziedzības līmeni valstī? Kāpēc cietumniekus apbalvo, bet likumpaklausīgos soda? Amnestija vienmēr ir pie varas esošo politiski cēls žests. Tikai vai šī ir īstā reize to demonstrēt? Vietā ir Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Jāņa Šmita teiktais: “Protams, amnestija — tas ir labi, bet kas notiks un kas uzņemsies atbildību, ja šie cilvēki vēlāk vēlreiz izdarīs kādu noziegumu?”. Šībrīža ekonomiskajā situācijā ir grūti atrast darbu, grūti sākt dzīvi no jauna. Turklāt visu laiku prātā ir “vieglāka ceļa” kārdinājums.
Aizvadītajā nedēļā Rīgā plaši atzīmēja Latvijas Tautas frontes 20. gadskārtu. Tas bija apbrīnas vērts laiks, kas mūsu atmiņā palicis ar nebijušu tautas vienotību, ilgām pēc labākas un taisnīgākas dzīves. Tautas kustību dibināšana Latvijā, Lietuvā un Igaunijā vēsturnieki uzskata par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta notikumiem.
Izvērtējot šībrīža situāciju, diemžēl nākas secināt, ka ne visi, kas tolaik teica kvēlas runas un kļuva par tautas priekšstāvjiem, spēja izturēt pārbaudījumu ar varu. Daudziem visai drīz piemirsās skaistie ideāli, un paša labklājība tika vērtēta augstāk par tautai dotajiem solījumiem.
Zīmīgi ir mācītāja Jura Rubeņa vārdi, ka neviena valdība “debesu valstību” mums uz paplātes nepasniegs. Mums katram vispirms jāsāk pašam ar sevi, ar savu ģimeni, pagastu, pilsētu.
Valsts labklājība lielā mērā atkarīga no iedzīvotāju un uzņēmumu samaksātajiem nodokļiem. Biznesa darboņu vēlme izvairīties no nodokļu maksāšanas nav nekas jauns. Taču pagājušajā nedēļā atklāts, ka arī Valsts prezidenta kanceleja atradusi veidu, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas, personām par pakalpojumiem maksājot ar nevalstisko organizāciju starpniecību.
Apmaksājot dziedātāja Laura Reinika priekšnesumu, kanceleja ietaupījusi, izvairoties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas. Valsts pati parāda, ka nodokļi ne vienmēr ir jāmaksā. Tajā pašā laikā likumos par nodokļu nemaksāšanu paredzēts bargs sods. Valsts prezidenta kancelejas darbinieki no komentāriem atsakās.
Valsts iestādēm vajadzētu būt vislabākajam paraugam, īpaši darījumos un nodokļu nomaksas jautājumos. Ja šo gadījumu atzīs par gana ētisku, tas būs precedents, kā rīkoties, lai arī citos norēķinos varētu izmantot shēmas, kas ļauj izvairīties no nodokļu nomaksas.
