Pasakās stāsta par neparastu zemi, kur ķīseļa krastos piena upes tek. Polijas austrumos, Ļubļinas vojevodistē, netālu no Polijas un Baltkrievijas robežas, ir īsta Kumelīšu zeme. To izveidojuši Holovnas apkaimes iedzīvotāji, lai nezaudētu vietējo kultūras centru un piesaistītu tūristus, rastu iespēju nopelnīt līdztekus tradicionālajām lauksaimniecības nozarēm. Iepazīstot tūrisma iespējas Polijas austrumos, iespēja pabūt Kumelīšu zemē šoruden bija arī “Staburagam”.
Skolu nākas slēgt
Holovna ir neliela apdzīvotā vieta Polijas austrumos. Līdzīgi kā Latvijā, arī te nelielā skolēnu skaita un finansējuma trūkuma dēļ nācās slēgt skolu. Šķita, līdz ar skolas slēgšanu arī šīs puses kultūras tradīcijas pamazām izzudīs, gados jaunie cilvēki dosies uz pilsētām.
Tomēr netrūka uzņēmīgu cilvēku, kuri 2001. gadā nodibināja vietējo kultūras biedrību. Piesaistīja dažādu fondu un Eiropas Savienības līdzekļus un Holovnas apkaimē izveidoja Kumelīšu zemi, kura viesiem piedāvā iespēju iepazīt senās tradīcijas, laucinieku dzīvesveidu pirms vairākiem gadsimtiem, uzzināt visu, ko veselībai var dot kumelītes. Skola pārtapa daudzfunkcionālā centrā, kurā ir gan etnogrāfiskais muzejs, gan neliela viesnīca, pieaugušo izglītības centrs un pat neliels SPA.
Pašiem savs teātris
Holovna ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem Austrumpolijas ciematiem. Cik vien tālu sniedzas skats, plešas līdzenumi. Lielākā daļa zemes jau uzarta. Uz bijušās skolas ēkas lieveņa mūs sagaida vietējās biedrības pārstāvis un steidz izrādīt to, ko deviņos gados paspējuši paveikt.
Kultūras centrā darbojas veco ļaužu klubiņš. Tā dalībnieki iestudējuši kādu senu nostāstu par vietējo zāļu sievu, kura apkaimes laukos spējusi sameklēt augus, kas palīdz gandrīz vai pret visām kaitēm.
Vai malšana bija
sieviešu darbs?
Te izveidots arī krīzes centrs, kurā iespējams pavadīt nakti dažādās neparedzētās situācijās. Var izmitināt arī ciemiņus.
Skolas pirmajā stāvā iekārtots etnogrāfiskais muzejs. Var apskatīt linu pārstrādei paredzētās ierīces un pašam pamēģināt linus pārvērst šķiedrā, vērpt un aust senlaicīgās stellēs.
Jaunākās mūsu grupas dalībnieces visai neticīgi skatās uz akmens dzirnavām un negrib piekrist gides teiktajam, ka senos laikos graudu malšana bijis tikai sieviešu darbs. Smago dzirnakmeni viņas spēj iekustināt vien divatā…
Kad graudi samalti, laiks kurināt maizes krāsni un gatavot iejavu pīrādziņu mīklai.
Katram vecumam citas nodarbes
Taču bijušajā skolā apgūstamas ne tikai ar sendienām saistītas nodarbes. Vietējās iedzīvotājas apguvušas kosmetologa un masiera prasmes. Tāpat iespējams apgūt floristiku, veidošanu mālā, salmu pīšanu, zīmēšanu un ēdienu gatavošanu. Izveidoti arī apskates maršruti velosipēdistiem un jātniekiem zirgos. Īpašas izglītojošās programmas paredzētas bērniem. Pagājušajā vasarā iekārtots neliels ķieģeļu ceplis, kur bērni no māla mācījās izgatavot ķieģeļus.
Skolas pagalmā gaida arī pirtiņa. Tiesa gan, duškabīnes vietā ir vien koka aizslietnis, bet ūdens tek no turpat novietota kubla.
Būvē no salmiem un māla
Kultūras centru nemitīgi pārveido. Šobrīd vecajā klētī iekārto sarīkojumu telpu. Darba vēl daudz, sienās vietām vēl redzamas neaizdrīvētas spraugas. Turpat no salmu un māla blokiem top jauna ēka, kurā paredzēts iekārtot podnieku darbnīcu. Savlaik ēkas no šāda materiāla bijušas ļoti populāras. Izejvielas viegli atrodamas. Atliek vien noteiktā attiecībā sajaukt salmus ar mālu, blokus izžāvēt, un celtniecība var sākties. Ēkās ziemā ir silti, un māls tās padara ugunsizturīgas.
Zāļu sievas gatavo uzlējumus
Holovniešu lepnums ir vietējās zintnieces jeb zāļu sievas. Kumelītes ir vērtīgs ārstniecības augs. Divas vietējās iedzīvotājas apguvušas ārstniecisko zālīšu uzlējumu gatavošanas māku. Saņēmušas atbil-stošus sertifikātus un Kumelīšu zemes apmeklētājiem piedāvā visdažādākos uzlējumus un sīrupus.
Kundzes atklāj, ka uzlējumus gatavo no dažādu zālīšu ekstraktiem un spirta. Piemēram, kumelīšu uzlējums labi der pret klepu un gremošanas traucējumiem, savukārt mežrozīšu uzlējums normalizē sirdsdarbību un pazemina asinsspiedienu. Bērniem domāti sīrupi bez spirta. Abas gatavo arī dažādas aromātiskas smēres un eļļas masāžai.
Vērojot nelielā Polijas ciemata iedzīvotāju paveikto, salīdzinu to ar situāciju Latvijā. Lauku tūrisma mītnēs, cenšoties nopelnīt, noteic augstu cenu. Taču naktsmājas Kumelīšu zemē atkarībā no servisa līmeņa izmaksā no pusotra līdz četriem latiem. Diezin vai Latvijā atradīsim tādu vietu, kur izmaksas ir tik zemas. Slēgtās skolas Polijā lielākoties nav pamestas. Ja pašvaldībai nav iespēju ēku saglābt, iedzīvotāji paši ķeras pie darba, dibina biedrības un meklē visdažādāko finansējumu. Bet mēs gaidām, ka nāks kāds no malas un visu vērsīs par labu. Ir vērts pamācīties no kaimiņiem.
