Šī cilvēka tuvumā var gūt lielu pozitīvisma lādiņu. Optimists un vienmēr soli priekšā ar nākamo ideju, kuru realizēs ja ne tūlīt, tad rīt noteikti. Tāds ir Lauris Ločs no Aizkraukles pagasta “Dumburiem”. Tūlīt aiz ģimenes viņa lielākā dzīves nepieciešamība ir tehnika.
Pieci gadi vienā mirklī
Viņam šajās dienās apritēs 30, bet jūtoties vismaz piecus gadus jaunāks. Līdz 25 gadiem dzīve ritējusi rāmi. Gaidījis, kad pienāks nākamais gads. “Dzīvoju un cīnījos ar kapitālismu. Bija savs traktoriņš, ar kuru apdarīju pagaiddarbus, cik varēju, sevi stutēju.” Piecpadsmit gadu vecumā iepazinies ar Vitu no Neretas. Vēlāk apprecējušies, vairāki gadi nodzīvoti sievas dzimtajā pusē. Lauris atzīst, ka tas bijis attiecību pārbaudījuma laiks.
Šķiet, vienā mirklī pieci gadi aizskrējuši. Šis laiks pavadīts, maizi pelnot pie traktora stūres. Sākumā tehnika bija darbavietā, paju sabiedrībā “Aizkraukle — A”, tagad sētā trīs personīgie spēkrati, un ar tiem viņš ar, pļauj, šķūrē. “Ziemā darbi pierimst, laiks rit lēnāk, bet tūlīt, kad nokusīs sniegs, tehnika būs jāliek lietā,” viņš saka.
Uz rietumu pusi, lai tur darbu meklētu, nekad neesot skatījies. “Tā būtu pēdējā muļķība,” viņš saka. “Ir bijuši grūtāki mirkļi, kad jāsajož josta, bet visu var pārdzīvot.”
Kvadracikls atslodzei
Viens visu iecerēto pagūt nespētu, tādēļ drīz vien atrasts kompanjons, kurš nu kļuvis par labu draugu. Reģistrējies kā pašnodarbinātais. “Modris ir kā brālis, un bez viņa es nekad tik tālu nebūtu ticis.” Lauris arī atzīst, ka darba dēļ ģimenei atliek maz laika. Paziņas jau aizrādot, un arī pats saprotot, ka vasarā kopā ar dēliem un sievu vajadzētu kaut kur aizbraukt, bet tā paskrien tik ātri, un rudenī vairs nav tas. Kamēr pats esi saimnieks un darītājs, par ceļojumu uz siltajām zemēm nav ko sapņot. Līdz 35 gadiem vajadzētu laiku un spēkus sadalīt tā, lai pašam pie traktora stūres nav jāsēž. Bet tagad gandarīts par māju un klēti, kuras atjaunošanu turpina, uzcelta garāža. Atslodzei no darbiem iegādāts kvadracikls. Pērn decembra beigās gan paņemts īsts brīvsolis — ģimene nedēļas laikā apciemoja radus, izstaigājuši Vecrīgu, uz kino aizgājuši.
Dēli tik atšķirīgi
Jautāts par skumjākajiem dzīves mirkļiem, Lauris ilgi nedomā. Pērn pēkšņi mūžībā aizgājis viņa dzīves skolotājs tēvocis Kazimirs Katiņš. Cilvēks, kuram jautājis padomu, pateicoties kuram tik labi padodas smalkās tehnikas lietas. “Vēl šodien atceros — kaut ko remontēju, pēkšņi zvans. Viss izkrita no rokām, apsēdos un nespēju aptvert, kas noticis.”
Skaistākie mirkļi, kurus dzīves albumā uzšķirt — kāzas, bērnu nākšana pasaulē.
Tēva tehniku pamazām iepazīst vecākais dēls Dairis. Lai vēl tikai 11 gadu un līdz īstai braukšanai jāpaaugas, jau braši stūrē traktoru. Jaunākajam — Matīsam — deviņi gadi, un viņa intereses krasi atšķiras. Dzīvnieki, zīmēšana, veidošana no papīra.
Spēku ikdienā dod ozolu birzs pie mājas. Tā Laura senču stādīta, ap simts gadu veca.
“Laikam ar nodomu tāda veidota, lai nākamās paaudzes pieturētu,” saka Lauris, “tāpēc arī cenšos atjaunot klēti, kurā vēlāk ar ģimeni dzīvot, lielo māju atstājot vecākiem un diviem brāļiem. Varbūt līdz 40 gadiem visu paspēšu. Tad puikas būs paaugušies, cenšos viņus audzināt tā, lai noturētu šajā vietā.’’
Skaistumam pērn pie mājas dīķis izrakts, un, iespējamš, šovasar taps lapene. Tā pats sev prieku rada — izejot laukā, redz padarīto. Arī bez sēņošanas nevar iztikt: “Kad brīvāks brīdis, visa ģimene, arī vecāki, lecam mašīnā un uz mežu prom.”
