Neretietis Aldis Ozarskis ir vienīgais vīrietis sociālais darbinieks Aizkraukles rajonā. Šajā amatā viņš strādā divus gadus, un no viņa varētu mācīties daudzas sociālajā jomā strādājošās kolēģes.
Neretietis Aldis Ozarskis ir vienīgais vīrietis sociālais darbinieks Aizkraukles rajonā. Šajā amatā viņš strādā divus gadus, un no viņa varētu mācīties daudzas sociālajā jomā strādājošās kolēģes. Šajā laikā Ozarska kungs Neretā ir izveidojis zupas virtuvi un sameklējis psihoterapeitu, kurš brauc no Jēkabpils un kopā ar Neretas luterāņu draudzes mācītāju Aldi Pavloviču strādā ar anonīmo alkoholiķu grupu. Pats mācās augstskolā un dažkārt “neievēro” darbalaiku — ja vēlā vakarā vai pirms pusnakts kāds piezvana un saka: “Nāc glābt, kaimiņš sit bērnus!”, ceļas un iet.
No priekšnieka līdz bezdarbniekam
— Kāpēc jūs izvēlējāties sociālās palīdzības darbinieka amatu?
— Ceļš līdz šim amatam bija garš un sarežģīts. Liktenis man pašam lēma iepazīt dzīves negatīvās puses. Tāpēc saprotu, kā jūtas nelaimīgs cilvēks, kuram nav darba un iztikas līdzekļu, nav ticības sev un līdzcilvēkiem, jo daudzi novēršas un nosoda, bet roku pakritušajam nepasniedz.
Kolhoza laikā biju inženieris automehāniķis un darbnīcu vadītājs. Kad sākās “kapitālisms”, kopā ar dažiem vīriem izveidojām brigādi un gatavojām paliktņus. Kad pieprasījuma pēc šīs produkcijas nebija, pārējie kolēģi, būdami jaunāki par mani, iekārtojās citos darbos. Man tik viegli neklājās, tāpēc strādāju gadījuma darbus, biju arī bezdarbnieks. Kādu laiku lietoju alkoholu, jo tajā brīdī jutu, ka esmu krīzes situācijā. Tomēr centos strādāt, kur vien iespējams, lai arī dzīve sarežģījās. Dažus mēnešus nostrādāju “Krauklītī”, tad atkal gadījuma darbi Neretā.
Atkarības vairs nav
— Pats spējāt atteikties no grādīgajiem dzērieniem?
— Beidzot sapratu, ka no alkohola jāatsakās pavisam. Apzinājos, ka ātri vien varu nokļūt pašā “grāvja dziļumā”, no kura izrāpties vairs nebūs ne spēka, ne gribas. Man palīdzēja brālis. Biju Straupē pie ārsta Rudzīša, kurš tā arī pateica — viss tavās rokās. “Kad no mums aizbrauksi, tu vari sākt dzert jau otrā dienā, un viss sāksies no gala, bet tu vari arī sakopot gribasspēku un tikt no šīs atkarības vaļā.”
Izrādījās, ka man ir pietiekami stiprs raksturs, un es spēju no alkohola atteikties. Tad pasaulē sāku lūkoties citādām acīm un sapratu, ka dzīve vēl tikai pusē, ka daudz darāmā gan ģimenē, gan sabiedrībā.
— Vai jums kāds piedāvāja strādāt sociālajā jomā?
— Pašvaldība rīkoja konkursu sociālā darbinieka amatam, pieteicās pieci vai seši pretendenti, arī es. Pēc atlases uz pārbaudes laiku palikām divi. Otra pretendente saslima, un tā es paliku un kopš 2003. gada 1. jūnija strādāju šajā amatā. Izlēmu, ka tā būs kārtējā mana rakstura pārbaude un man tā jāiztur. Neretiešus pazīstu, un dzimtajā pusē, kā saka, pat sienas grūtībās palīdz.
Mācās no kļūdas
— Kā sākāt strādāt?
— Sāku ar kļūdu. Vēl tagad brīnos par to, cik biju vientiesīgs. Izskatīju sociālajām vajadzībām atvēlēto budžetu. Togad tas bija 12 tūkstošu latu, no kuriem ap pieciem tūkstošiem līdz 1. jūnijam bija iztērēti. Nopriecājos — cik labi strādāts, pietiks naudas līdz gada beigām. Taču izrādījās, ka bija izmaksāta visa nauda, kura paredzēta pabalstiem, pārējā bija algai, pansionātiem un citām sociālajām vajadzībām. Es vēl paspēju līdz augustam piešķirt arī pabalstus, tāpēc radās nelielas problēmas, jo naudas izlietojums līdz gada beigām bija rūpīgi jāsabalansē.
Man tā bija laba mācība. Tagad no pagasta budžeta pieprasu tik, cik vajag, un deputātiem spēju vajadzību pierādīt. Pirms pāris gadiem Neretas pagasta padomes sociālais budžets bija 12 tūkstošu latu, bet šogad deputāti, uzklausot manus argumentus, šai sfērai atvēlēja jau 31 tūkstoti latu. Atšķirība jūtama, taču arī darba apjoms palielinājies.
Esmu kā starp diviem dzirnakmeņiem — mazturīgie prasa vairāk un šķendējas, ja pabalstu nesaņem, bet pagasta vadība jautā — kāpēc sociālajam dienestam vajag tik daudz naudas? Man jāpierāda katra lata nepieciešamība, un to es arī līdz šim esmu izdarījis.
— Cik ģimeņu ir jūsu aprūpē?
— Patlaban 36 — ap 60 vecāku un bērnu. Ģimenēs nedzīvo deviņi bērni, jo viņi mācās Kokneses speciālajā internātskolā—attīstības centrā, Bebru internātpamatskolā un divi ir arī Iršu bērnunamā “Dzeguzīte”. Viņu vidū ir arī bāreņi. Ņemot vērā, ka Neretas pagastā ir 2015 iedzīvotāju, domāju, ka nelabvēlīgo ģimeņu salīdzinoši ir maz.
Zupas vietā grib simts gramu
— Kāpēc organizējāt zupas virtuvi?
— Lai praktiski palīdzētu maznodrošinātajiem cilvēkiem, galvenokārt bezdarbniekiem. Viņus iepazīstot tuvāk, sapratu, ka ne visiem var dot naudu vai pārtikas talonu piecu latu vērtībā, jo bieži tas viss tika iztērēts vienīgi alkoholam. Lai šie cilvēki tomēr būtu paēduši, izvēlējos zupas virtuvi.
Neretā ir divas kafejnīcas, ar to īpašniekiem pārrunāju šo iespēju un vienojāmies, ka zupas virtuve būs kafejnīcā “Pie kamīna”. Katram maznodrošinātajam pusdienām ir atvēlēts talons 50 santīmu vērtībā, mēnesī — 15 latu. Viņi pusdieno turpat kafejnīcā vai arī ēdienu nes uz mājām.
— Kafejnīcā taču pārdod arī alkoholu…
— Daži virtuves klienti ar pirmajiem taloniem devās uz kafejnīcu un tiešām vēlējās kaut ko dzeramu, taču nedabūja, jo man ar saimnieci ir noslēgts līgums par ēdināšanu ar nosacījumu, ka alkoholu nedrīkst dot. Lai šo kārtību mainītu, daži mēģināja sūdzēties — te zupa bija par šķidru, te vēl kāda nelaime. Tomēr sūdzībnieki neko nepanāca, un nu viss ir mierīgi. Viņi zina, ka simts gramu nedabūs, kaut ceļos mestos.
Streikotājs dabū darbu
Toreiz kāds neretietis, nemaz nebūdams zupas virtuves klientu sarakstā, bet pats to nepārbaudījis, it kā apvainojās un pie pagastmājas “pieteica streiku”. Brauc garām kāds jaunsaimnieks un prasa — ko tu te dari?
Streikotājs sūdzas, ka viņam piešķirta zupas virtuve… Zemnieks saka — beidz streikot un brauc pie manis, tev nevajadzēs nekādu zupas virtuvi. Došu darbu un maksāšu piecus latus dienā. Tā cilvēks dabūja darbu diviem mēnešiem.
Nekautrējas par sevi stāstīt
— Kā izveidojāt anonīmo alkoholiķu grupu?
— Tas notika 2004. gada decembrī. Grupu organizēt man palīdzēja Silvija Teilāne un Malda Lesiņa, bet mācītājs Aldis Pavlovičs nodarbībām draudzes namā atvēlēja telpas. Runājām ar katru cilvēku atsevišķi, un tā izveidojās septiņu astoņu cilvēku kopa, kuri grib tikt vaļā no alkohola atkarības.
Kopā sanākam reizi nedēļā, un ar neretiešiem strādā psihoterapeits no Jēkabpils, kurš arī savulaik bijis alkohola cienītājs. Jāstrādā būs daudz, jo šaubīšanās laiks ir ilgs. Gadās, ka cilvēks atkal “noraujas” un uz nodarbībām nenāk. Pēc laika atkal atnāk. Nodarbībās katrs pastāsta par savām problēmām, un psihoterapeits dod padomu. Labi ir tas, ka cilvēki par savu sāpi runā bez kautrēšanās. Tā ir kā grēksūdze. Par sevi pastāstīja arī pats psihoterapeits, un tas neretiešus iedrošināja. Nodarbībās piedalos arī es, un mēs esam grupa, kuru vieno kopīgs mērķis.
Par anonīmo alkoholiķu grupas darbu ir labas atsauksmes. Dažu vīru sievas man jau teikušas, ka jūt, kā vīri no dzeršanas posta raisās vaļā, un ģimenes sāk labāk un saticīgāk dzīvot. Sievas un mātes prasa padomu arī ārstam, kā vīriem un dēliem palīdzēt, lai viņi ātrāk tiktu atpakaļ normālajā dzīvē.
Vajag aprūpes centru
— Ko plānojat priekšdienām?
— Gribētu Neretā izveidot sociālās aprūpes centru. Māja jau ir noskatīta, tā tikai jāremontē.
Maznodrošinātie un pensionāri tur varētu mazgāt veļu. Mēs ierīkotu viņiem dušu, bet tālu dzīvojošajiem lauku cilvēkiem ierādītu pa istabiņai. Lai nav jāmeklē pansionāts.
Centrā varētu būt zupas virtuve tikai pensionāriem un maznodrošinātajiem neretiešiem.
Viens nav karotājs
— Vai jums darbā ir palīgi?
— Viens, protams, nav karotājs. Sadarbojos ar pagasttiesu, tās priekšsēdētāja Inga Jermuša ir zinoša un darbīga speciāliste. Kaut nakts laikā braucam, ja kādā nelabvēlīgajā ģimenē ir skandāls un kaimiņš dod ziņu.
Aizkraukles rajona slimnīca man paziņo, ja tur nokļūst kāds mazturīgais neretietis, jo sociālajam dienestam tad ir jāsamaksā par ārstēšanu. Sadarbojos ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru, ja mūžībā aiziet kāds vientuļnieks vai trūcīgais, man jākārto dokumenti un jārūpējas par bērēm.
Vienmēr sazinos ar Sarkanā Krusta Aizkraukles nodaļu un Nodarbinātības valsts aģentūras Aizkraukles filiāli, kuras darbinieces cenšas, cik var, lai bezdarbnieku Neretā kļūtu mazāk.
Sūtība palīdzēt cilvēkiem
— Vai spējat darbu savienot ar mācībām augstskolā?
— Jāspēj, jo, šajā amatā strādājot, vajadzīga speciālā izglītība. To jūtu bieži, tāpēc labi, ka tuvumā ir zinoši kolēģi, kuriem varu lūgt padomu.
Pēc rakstura esmu stūrgalvīgs, tāpēc no savām iecerēm un plāniem parasti neatkāpjos. Zinu, ka augstskolu pabeigšu, un tas netraucēs ne darbam, ne ģimenei.
Sociālā darbinieka ikdiena ir interesanta, jo nekad nevar zināt, kā diena sāksies un beigsies. Un cik labi kļūst ap sirdi, ja vari cilvēkam palīdzēt! Tā jau arī ir sociālā darbinieka sūtība. Es savā amatā esmu cilvēku dēļ, nevis otrādi.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Aldis Ozarskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1953. gada 8. maijs, Nereta.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, pārtikas tehnologs. Tagad studē sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” 2. kursā.
NODARBOŠANĀS: Neretas pagasta sociālās palīdzības organizators.
ĢIMENE: sieva Liene, pirmsskolas izglītības iestādes “Ziediņš” skolotāja, trīs dēli: Juris (27 gadi), Jānis (22) un Māris (18).
VAĻASPRIEKS: sēņošana, tehniskas lietas, saistītas ar auto un motocikliem.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
