Vietalviešu Zaigas un Tariela Kišmariju ģimenē nu aug septiņi bērni — kopā ar pašu bērniem arī brāļa ģimenes atvases.
Vietalviešu Zaigas un Tariela Kišmariju ģimenē nu aug septiņi bērni — kopā ar pašu bērniem arī brāļa ģimenes atvases. Vecākie bērni mācās citur, un māmiņa neslēpj prieku: “Viņi man ir kā stārķēni — kaut uz vienu dienu, bet vienmēr atgriežas mājās.”
Sastopot Zaigu Kišmariju Vietalvā, mirkli samulstu — vai šī jaunā un trauslā sieviete var būt tik kuplas saimes māmiņa? Viņa pasmaida: “Manējie ir tikai trīs, pirms pāris gadiem pieņēmām arī brāļa bērnus. Brālis gāja bojā pirms vairākiem gadiem, kad nomira arī bērnu māte, izlēmām, ka mūsu mājas būs arī viņu patvērums.” Arī bērnu vecmāmiņa — Zaigas māte — dzīvo kopā ar lielo ģimeni.
Vīra dzimtenē nepierod
Kišmariju ģimene savulaik dzīvoja vīra dzimtenē Abhāzijā. “Arī vīru iepazinos, kad brālis dienēja Kaļiņingradā,” stāsta Zaiga. “Sāku sarakstīties ar viņa dienesta biedru Tarielu, un vēlāk viņš uzaicināja mani ciemos uz savu dzimteni. Uz dienvidiem man vienmēr gribējies aizbraukt, 1987. gadā aizbraucu un tur arī paliku.”
Očamčīrā, pilsētā pie Gruzijas robežas, abi apprecējās, tur arī piedzima meitiņas — Liāna un Milāna. “Šajā zemē ir citādas paražas un uzskati, pie kuriem man bija grūti pierast,” atzīst sieviete. “Trīs gadus tur nodzīvoju, bet lāga kaimiņus nepazinu, jo jauna sieviete viena nedrīkst iziet no mājām. Pie mums sievietes jūtas brīvāk, sākumā biju diezgan vientuļa — vīrs darbā, es mājās, jo pēc šīs zemes likumiem arī strādāt sieviete nedrīkst. Kad piedzima meitiņas, vairs garlaicīgi nebija, taču arvien vairāk sāku domāt par atgriešanos Latvijā.” Iemesls bija arī nesaskaņas ar vīra vecākiem.
Izglābj dēls
Kad atgriezušies Latvijā, Tariels vēl brīdi svārstījies un dzīvojis te vienā, te otrā valstī, taču vēlāk tomēr piekāpies. “Mani izglāba dēls Edgars,” smej Zaiga. “Kad viņš piedzima, vīrs daudz kam piekrita, jo viņa tautā dēlam, kurš būs dzimtas turpinātājs, ir liela vērtība.”
Sākumā Tarielam nācās pierast pie daudz kā viņam nepieņemama. “Viņš nevarēja samierināties, ka mājās saimniecību vada un visu nosaka sieviete. Arī pret to, ka strādāju, viņš sākumā iebilda,” stāsta Zaiga. “Jau 14 gadu atkal dzīvojam Latvijā, vīrs iemācījies latviešu valodu, un viņam te patīk.” Tagad Tariels ir kurinātājs Pļaviņās.
Ģimene — svēta lieta
Vai nekad nav bijis jānožēlo, apprecoties tik atšķirīgu uzskatu cilvēkiem? “Nekad to neesmu nožēlojusi, jo vīrs pret mani allaž ir labi izturējies,” paskaidro Zaiga. “Lai gan stāsta, ka dienvidnieki ir vīnu cienītāji, Tariels alkoholu nelieto. Viņš ir ļoti mīļš vīrs un stingrs tēvs.”
Arī, kad izlemts pieņemt brāļa bērnus, Tariels neiebilda — viņa zemē ģimene ir svēta lieta. “Viņš lielo saimi neuzskata par kaut ko ārkārtēju, jo arī pats audzis desmit bērnu ģimenē, turklāt vēl četri bijuši audžubērni,” stāsta Zaiga.
Zirgi izklaidei
Viņa atklāj, ka visādi jau gadoties, tik lielā saimē neiztikt arī bez strīdiem: “Bērnus pusaudža vecumā ir ļoti svarīgi saprast. Viņiem gribas parādīt savu “es”, mums jāatrod tāda pieeja, lai neaiziet katrs uz savu pusi, atpakaļ neskatīdamies.”
Lai arī četri vecākie bērni mācās citur, nedēļas nogalēs un svētkos ģimene allaž ir kopā. Zaiga vienmēr cenšas atlicināt naudu, lai kopā varētu doties kādā ekskursijā. “Izrauties no dzīves rutīnas,” nosaka viņa. Arī šogad pirms Ziemassvētkiem ieplānots brauciens uz cirku un atpūtas kompleksu “Lido” Rīgā.
Zaigas vārdos ne mirkli nav jūtams pesimists, viņa ne par ko nesūrojas. “Nav laika slīgt depresijā,” kā uzminējusi manas domas, saka jaunā sieviete. “Visu laiku jāskrien kā vāverei ritenī — bērni, darbs, saimniecība, vakaros gribas arī paadīt. Taču nu ļoti daudz palīdz arī bērni, katrs zina, ka savs darbiņš jāpaveic. Putraskatls gan jāvāra kā godībās, īpaši, kad visi pārbrauc mājās.”
Zaiga Vietalvas pagastā strādā sabiedriski algotajos darbos. Saimniecībā aprūpējamas gotiņas, aitas un zirgi. “Zirgus turam izklaidei, un visi kopā arī sienu vasarā gādājam,” saka viņa.
Savulaik Zaiga nodarbojusies ar jātnieku sportu un piedalījusies daudzās sacensībās. Viņas trenere Taurenē bija Lilita Freivalde. Kad apprecējusies, šis vaļasprieks atstāts novārtā, taču zirgus mīlot joprojām. Kad bija iespēja par pajām nopirkt zirgu, Zaiga mudināja māti to darīt. Iegādātā ķēvīte dzemdēja kumeliņus, un nu Kišmariju gādībā ir trīs rumaki. Arī bērniem zirgi patīk, viņi ir labi palīgi, kad ziemā pa aizputinātiem ceļiem jānokļūst pagasta centrā. Ģimenes tradīcija ir arī pirms Ziemassvētkiem visiem kopā doties pēc eglītes. Ja vien ir sniegs, ragavās iekšā — un uz mežu prom!
Buča ir labākā dāvana
Kā mūsdienās tik kupla ģimenei var “savilkt galus”? “Pamats ir — lopi, dārzs, kurā izaug viss nepieciešamais, iztikt varam,” saka Zaiga. Inga studē ar Vītolu fonda stipendiju, arī pagasta padome atbalsta, bērniem atmaksājot biļetes braucienam uz skolu.
“Starp bērniem arī pati jūtos kā pusaudze,” atzīst Zaiga Kišmarija. “Vecākie bērni man ir kā draugi, viņi mani uzrunā vārdā. Svētkos nekad neesam vieni, apkārt čalo bērni un ir jautri. Kad katrs no sirds dod buču, tā ir labākā dāvana, un tādos brīžos saprotu — bija vērts…”.
***
Zaigas (36) un Tariela (38) ģimene:
Inga (20) — mācās Latvijas lauksaimniecības universitātē,
dvīņi Dainis un Dairis (16) — Dainis mācās Raiskuma sanatorijas skolā, Dairis apgūst automehāniķa arodu Smiltenes tehnikumā,
Liāna (16) — mācās Pārtikas ražotāju vidusskolā Rīgā,
Rihards (15), Milāna (15) — Odzienas pamatskolas 9. klases audzēkņi,
Edgars (13) — mācās Odzienas pamatskolas 7. klasē.
