Tātad viesnīcu bez nervu stresa atradu bez grūtībām. Jau lidostā bariem piesējās taksisti, solot par 30 dolāriem aizvest uz labu naktsmītni, turpretī metro biļete mūsu naudā maksāja tikai 60 santīmu.
Tirgus kā pilsēta
Lai kā arī meklēju kādu tūrisma firmu, tuvumā to neatradu, tāpēc nopirku kioskā Stambulas karti, un pēc tās viegli var atrast visus svarīgākos objektus. Dienas ekskursija tūrisma firmā maksā ap 40 dolāru, bet tad obligāti iekļauts arī ādas izstrādājumu un zeltlietu tirgotavu apmeklējums, kur noteikts procents no tūristiem iegūtās naudas ieplūst arī gidu kabatās.
Tā kā viesnīcā iekārtojos ap četriem, kļuva jau tumšs, tāpēc gāju apmeklēt tirgu, kas aizņem lielu platību un ir kā maza pilsētiņa, kur viegli apmaldīties. Preču klāsts un izvēle milzīga, cenu nekur nav, tāpēc jākaulējas. Liekas, ka preču pietiktu gadsimtiem. Apkārt drausmīga murdoņa, sarunājas visās pasaules valodās, atskan tirgotāju reklāmas saucieni. Apkārt tirgum ierīkots ”utenis” (krāmu tirgus), kur preces sakrautas tieši uz ielas.
Katedrāle par muzeju
Jau piecos no rīta mani uzmodināja mullas aicinājumi no minareta uz ikdienas lūgšanām. Tā kā pārtiku biju paņēmis līdzi no Latvijas, ieēdu un jau septiņos devos ārā. Cītīgi strādāja atkritumu savācēji un visu meta milzīgās kartona kastēs ar riteņiem, kuras paši arī vilka. Grūti jau viņiem gāja, jo bija stiprs vējš. Novembris Stambulā ir vētru laiks.
Zilā mošeja, hipodroms, Ēģiptes obeliski, Sofijas katedrāle un parki ar strūklakām ir līdzās, arī Topkapi pils komplekss.
Sofijas katedrālē gadsimtiem ilgi bija lielākā slēptā telpa pasaulē, kur kronēja imperatorus un svinēja dažādas uzvaras. Tā ir gigantiska un ļoti grezna. Iekarojot Konstantinopoli, sultāns Mehmeds II pavēlēja katedrāli pārvērst mošejā, pievienojot minaretus ar skatu uz Mekas pusi. Ar jaunās Turcijas izveidotāja Atatjarka pavēli 1934. gadā tā pārtapa par muzeju, zaudēja reliģiskās funkcijas un ir atvērta apmeklētājiem.
Gaišzilā mošeja ir Osmaņu impērijas nozīmīgākais piemineklis, to sauca arī par sultāna Ahmeta mošeju. Zilās nosaukumu tā ieguvusi no tās fantastiskajām keramikas flīzēm, kurās dominē zilā krāsa. Kompleksa sastāvā ietilpst mošeja, medrese (musulmaņu augstākā garīgā skola — red.), strūklakas, veikali, pirtis, mājas, noliktavas un citas celtnes. Tikai šajā un Mekas mošejā ir seši minareti.
Divstāvu telts
Cīnīdamies ar vētru un atklātņu pārdevējiem pie mošejām, virzījos uz Bosfora šauruma un Zelta raga pusi. Zelta raga līcis nosaukumu iemantojis, krāsas dēļ, kādu tas dažreiz iegūst saules staros. Pa ceļam apskatīju Austrumu ekspreša galastaciju ar tur esošajiem vecajiem vagoniem un lokomotīvēm, bet, tā kā filmas sižetu jau esmu aizmirsis, nekādas asociācijas man tas neraisīja.
Stambulā ir daudz tiltu un vecākais no tiem ir Galatas tilts, kā arī milzum daudz kuģu un kuteru. Tilts uzbūvēts divos stāvos. Apakšā — neskaitāmi zivju restorāni un veikaliņi, bet augšā — brauktuves un platas gājēju ietves. Apakšstāvā tilta vidū ir robs, lai varētu caurbraukt kuģi. Aina, kas paveras no tilta un arī krastmalā, bija tik interesanta, ka pabiju tur vairākas stundas. Cieši viens pie otra visa tilta garumā stāvēja simtiem makšķernieku un arī skatītāju, kuri dažādi komentēja noķertos lomus, pārsvarā sīkas zivteles, kuras der tikai kaķa mielastam. Daudzām makšķerēm bija pat pieci āķi. Turpat tējkannās vārīja ūdeni, uzkoda līdzpaņemto launagu vai arī nopirka ēdamo no daudzajiem ielu tirgoņiem, kā arī smēķēja neiztrūkstošās ūdenspīpes.
Vieta netraucē
Zelta raga ūdeņos šūpojās izrakstītas laivas, kur vīri dūmu mutuļos, lielajos viļņos knapi turēdamies kājās, uz iesmiem cepa zivis. Zelta krāsas livrejās tērpti iekšā saucēji aicināja ieturēt maltīti. Arī es par piecām lirām, tas ir, par 2 latiem, pusdienām nopirku pusi maizes kukulīša ar svaigi ceptu zivi, pārlietu ar garšvielām. Garšīgi.
Braucienam pa Bosforu neizvēlējos tūristu kuģi, kas maksā dārgi, bet parasto jūras satiksmes transportu. Šis divu stundu brauciens man izmaksāja tikai vienu žetonu — 60 santīmu. Tajā laikā Marmora jūrā bija vētra, un no drausmīgajām bangām Bosforu sargāja augstais, garais mols. Šūpošanās tomēr bija pamatīga. Tas gan netraucēja izbaudīt bezgalīgās pilsētas skaistumu no ūdens puses.
Pēc brauciena pa tiltu pārgāju Āzijas daļā, kur bija interesanti pavērot lielo zivju tirgu, nebeidzamās remontdarbnīcas, kas pilnā sparā strādāja ielās, kā arī kalnā esošo pilsētas Eiropas daļu no Āzijas puses. Šķērsoju Zelta raga līci pa otru tiltu pāris kilometru tālāk. Neuzbraucu Galatas tornī, jo vējš bija pārāk spēcīgs, un arī iespaidu bija pārpārēm. Pēc kartes viegli atradu savu viesnīcu un vakarā gāju klausīties ielu muzikantus, iejukdams milzīgajā tirgotāju, tūristu un vietējo iedzīvotāju burzmā, izjuzdams Stambulai raksturīgo atmosfēru.
Kā pasakā
Nākamo dienu veltīju Topkapi pils kompleksa apskatei. Kompleksā ietilpst ļoti daudz istabu, paviljonu, torņu, dārzu, sētu un bibliotēku. Pilī dzīvoja sultāni ar 4000 kalpu, vienam harēmam bija atvēlēts 400 istabu. Pirms vairākiem gadsimtiem, kad Stambulu uzskatīja par vienu no ietekmīgākajām pilsētām pasaulē, Topkapi pils virtuvē strādājošo skaits sasniedza 1300 cilvēku. Strādāja simtiem pavāru, katrs specializējās noteikta ēdiena gatavošanā, un ik dienu pabaroja ap 10 000 galminieku.
Mūsdienās pilī glabājas sultānu dārglietu, porcelāna, ieroču un sadzīves priekšmetu kolekcija, kā arī pravieša Muhameda relikvijas. Liela greznība, jūties kā pasakā, tāpēc tur pavadīju pusi dienas. Viss mirdz mozaīkās un zeltā, visi gājēju celiņi ir no marmora, ko savlaik ieguva turpat, jūras krastā.
Atpakaļceļā apbrīnoju milzīgos romiešu vārtus, kas stiepjas simtiem metru garumā, kā arī vienkāršo stambuliešu ikdienu šaurajās, reizēm ļoti stāvajās, šķērsieliņās.
Visu Stambulu trijās dienās apskatīt nav iespējams un nav arī vajadzības. Starp citu, visur staigāju kājām, izņemot braucienu ar metro un kuģi. Iespaidi ir spilgti un, iespējams, aizbraukšu vēlreiz.
Vienam ceļot ir grūti, bet tas reizē ir arī izaicinājums.
Atzīšos godīgi, kaut gan gribējās mājās, nebija patīkami no saules zemes atgriezties sniegputenī, no dienvidu pilsētām — pelēkajā Rīgā.
