Septembra nogalē uz Aizkraukles novada sadraudzības pilsētu Epšteinu Vācijā devās liela aizkraukliešu delegācija — Aizkraukles pilsētas kultūras nama vīru koris “Staburags” un vidējās paaudzes deju kolektīvs.
Septembra nogalē uz Aizkraukles novada sadraudzības pilsētu Epšteinu Vācijā devās liela aizkraukliešu delegācija — Aizkraukles pilsētas kultūras nama vīru koris “Staburags” un vidējās paaudzes deju kolektīvs. Pavisam ap 60 cilvēku. Tik lielā skaitā aizkrauklieši Epšteinā vēl nekad nebija viesojušies, kaut abas pilsētas draudzējas jau 12 gadu.
“Ja nenobalsos “par”, nebraukšu!”
Tā sagadījās, ka aizkrauklieši uz Vāciju devās četras dienas pēc referenduma par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Pilsoņu vairākums bija nobalsojis par pievienošanos. Pirms šī brauciena Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietniece Aina Podvinska, delegācijas vadītāja, sacīja: “Ja Latvija nobalsos pret Eiropas Savienību, uz Vāciju nebraukšu!”. Toties nu viņa visur varēja palepoties, ka Aizkrauklē pozitīvais balsojums par ES bijis krietni augstāks (75%) nekā vidēji valstī, un tas ir arī ilgās draudzības ar vāciešiem nopelns.
Epšteinā arī citās aizkraukliešu viesošanās reizēs Latvijas Valsts karogs lepni plīvoja līdzās Vācijas un Eiropas Savienības analogam simbolam, bet tikai šoreiz mēs jau varējām justies kā pilntiesīgi partneri, kuriem pavisam drīz jādzīvo, jāstrādā un arī jāizklaidējas vienotā saimē.
Tā ir viņu abu pārliecība
Tik daudz aizkraukliešu uz Vāciju bez maksas varēja doties tāpēc, ka Eiropas Savienība šādiem kontaktiem atvēl naudu. Taču vajag kādu entuziastu, kurš sagatavotu atbilstošu projektu, izstrādātu vērā ņemamu pamatojumu un iesniegtu atbildīgajās institūcijās. Un Epšteinā šādi cilvēki ir Fluhu pāris — Silvija un Francs. Par viņiem “Staburags” jau rakstījis vairākkārt. Apbrīnojama ir aizrautība un enerģija, ar kādu viņi darbojas visās ar ES saistītajās lietās. Var pat teikt: Eiropas Savienība — tā ir viņu pārliecība.
Protams, ne jau Fluhi panāca Latvijas uzņemšanu ES valstu saimē, tomēr ļoti liela nozīme ir arī pareiza priekšstata, labvēlīgas vāciešu sabiedrības attieksmes veidošanai pret nākamo dalībvalsti un tās iedzīvotājiem. Mēs neesam tikko “no koka nokāpuši”, arī mums ir savas kultūras vērtības, tradīcijas, kuras gribam un protam parādīt pasaulei. To vēlreiz pierādīja vīru koris “Staburags” un vidējās paaudzes deju kolektīvs.
Profesors koristu vidū
Kad Epšteinas kultūras namu pāršalca Aizkraukles vīru varenās balsis, zāle apklusa, kas vāciešiem nemaz nav tik raksturīgi — viņi raduši izturēties brīvi, konkrētajam noskaņojumam atbilstoši, koncerta uztverei īpaši negatavojoties. Vislielākās ovācijas koristi sagaidīja tad, kad vāciešu nacionālajā dziesmā pievienoties korim aicināja profesoru Ditmeru, kuram ar Aizkraukles ārstiem ir visciešākie kontakti jau daudzus gadus.
Vācu klausītājus pārsteidza arī tas, ka tik lielu vīru kolektīvu spēj savaldīt trauslas sievietes — diriģente Māra Batraga un koncertmeistare Tamāra Āriņa. Protams, viņām palīdz arī otrs diriģents Roberts Pūce, kura balss papildina kora skanējumu reizēs, kad pašam nav jādiriģē.
Mūžīgais smaids
Koncerti nebūtu tik krāšņi, ja “Staburaga” vīriem nepievienotos Unas Stakles vadītie Aizkraukles pilsētas kultūras nama vidējās paaudzes dejotāji. Skaistajos tautastērpos viņi gluži vai apbūra koncerta apmeklētājus.
Nezinu, kā vāciešus, bet mani fascinēja dažu dejotāju prasme visu deju nepazaudēt smaidu. Lai kā brīžiem bija grūti un cik straujš temps, smaids kā mūžīga vērtība saglabājās sievu un arī dažu vīru sejas izteiksmē. Kolektīva vadītāja Una Stakle teica, ka tas panākams daudzu gadu gaitā.
Pilsētu mēri mainās, draudzība paliek
Divpadsmit gados Aizkrauklē un Epšteinā mainījušies pilsētu mēri, citi domes darbinieki, bet draudzība saglabājusies. Tas liecina, ka tai nav viendienītes mūžs, un no personālijām tā nav atkarīga.
Arī šoreiz uz pirmo koncertu rātsnamā bija ieradies gan iepriekšējais, gan jaunais birģermeistars. Jaunais pilsētas saimnieks Ralfs Volters koncerta noslēgumā teica, ka viņš vēl nav bijis nevienā ārzemju komandējumā, un laikam pirmais būšot uz Aizkraukli Latvijā! Toties viņa priekšgājējs, sajūsmināts par labo skanējumu, vīru korim “Staburags” uzdāvināja 500 eiro.
Reklamē jaunpienācējus
Aizkraukliešu viesošanās Epšteinā bija cieši saistīta ar Eiropas Savienību un 2003. kā Pasaules invalīdu gadu. Tā kā organizācijas “Europart” vietējo nodaļu vada Silvija un Francs Fluhi, viņi un Epšteinas kultūras biedrība arī organizēja visus pasākumus. Tikko atbraukuši un iegājuši Epšteinas kultūras namā, bijām patīkami pārsteigti par rūpīgi sagatavotajiem stendiem ar fotogrāfijām par Aizkraukli, tās iedzīvotājiem, par līdzšinējo draudzību ar Epšteinu un humānās palīdzības sūtījumiem.
Likās, mūs apņem kaut kas tuvs un pazīstams, lai gan stendi patiesībā bija domāti vāciešiem: lai viņi iepazītu latviešu kultūru, savā vidē veicinātu sapratni starp tautām, reklamētu latviešus kā Eiropas Savienības jaunpienācējus.
Invalīdu gads
Jau 2002. gada maijā, Eiropas dienu laikā, Epšteinā aizsāka Aizkraukles un šīs pilsētas radošo darbnīcu kopprojektu, paredzot iesaistīt tajā latviešu amatniekus invalīdus un veidojot viņu darbu izstādi. Toreiz bērnu darbiņus — darinājumus no koka, tamborējumus, glezniņas, izšuvumus — uz Epšteinu bija atvedusi Kokneses speciālās internātskolas — attīstības centra direktore Maija Grunda. Vāciešiem tie patika, un izdevās pārdot gandrīz visus.
Ar līdzīgiem darinājumiem Maijas kundze ieradās Epšteinā arī šoreiz. Nu jau komercizstādei bija itin plaša mēroga apzīmējums — “Daiļamatniecība Eiropā”, un mēs varējām justies kā pilntiesīgi ES pilsoņi. Pāris dienu vēlāk viesiem no Aizkraukles Fluhu ģimene bija noorganizējusi Praunheimas invalīdu darbnīcu un Frankfurtes rehabilitācijas centra invalīdiem ar garīgo invaliditāti apmeklējumu, taču par to stāstīšu kādā no turpmākajiem “Staburaga” numuriem.
Dzied, desas grilējot
Kad oficiālās runas pateiktas, ciešāk sadraudzēties var pie alus kausa un ceptām desiņām. Šim nolūkam nebija nolīgta kāda profesionāla firma, kā to varbūt darītu mēs. Desas cepa un alu piedāvāja tie paši Epšteinas kultūras biedrības biedri, kuri vienmēr atver savu namu durvis ciemiņiem no Latvijas. Arī traukus no galdiem novāca paši, neraugoties, kurš padarīs vairāk, kurš — mazāk. To mums no vāciešiem vēl jāmācās.
Lai dziesmas labāk skanētu, kopdziedāšanai bija uzaicināts arī kāds vietējais vīru korītis, taču visai mazskaitlisks, kurā tikai kungi sirmām galvām. Vācijā jauniešiem kora mūzika vairs neinteresējot, esot ļoti grūti iesaistīt koros jauniešus, jo vāciešiem jau nav tādu Dziesmu svētku kā Latvijā. Vietējos folkloras festivālus vai dārza svētkus ar tiem nevar ne salīdzināt.
Varam lepoties, ka mūs kā pilntiesīgus ES locekļus apsveica īstens šīs savienības pārstāvis — Eiropas Parlamenta deputāts no Hesenes zemes Mihaels Gālers. Latviešu vidū, sveikts un sumināts, viņš jutās itin jauki.
Nosaluši, bet priecīgi
Kaut septembra iepriekšpēdējā dienā, viens koncerts dziedātājiem un dejotājiem bija paredzēts brīvdabā — pie Hornau baznīcas Kelkheimas pilsētā netālu no Epšteinas. Pirmdienas vakars bija auksts, drēgns, un likās, ka klausītāju nebūs.
Franca kungs ar palīgiem atveda un ātri izvietoja saliekamos solus, prožektorus, skaņu sistēmu, mikrofonus, un koncerts varēja sākties. To klausījās arī apkārtējo māju iedzīvotāji, iznākuši pagalmā, uz lodžijas vai izliekušies pa logu. Vīri dziedāja no sirds — nosaluši, bet priecīgi. Viņus nedaudz sasildīja organizētāju sarūpētā karstā tēja, bet dejotāji iesila paši — danci griezdami vēl azartiskāk.
Maijas kundze arī te bija klāt ar savu audzēkņu darinājumiem, un uz vāciešu mājām aizceļoja ne viena vien koka lāpstiņa vai ciba virtuvei, izšuvums vai glīti noformēts zīmējums bērnistabai. Latvieši piedāvāja arī nogaršot mūsu medu un pašcepto saldskābmaizi. Vācu kundzes ēda un slavēja. Tikai dažas emigrācijā dzīvojošas latvietes vienbrīd izmeta: “Vai tad nevarējāt atvest Latvijas sviestu un krējumu?”. Laikam atminējās tos laikus, kad bekons un sviests bija Latvijas galvenās eksportpreces.
Dziesma par Lorelejas klinti
Epšteiniešiem ir tradīcija: katru Aizkraukles viesu grupu viņi ved braucienā ar kuģīti pa Reinu. Tāds bija paredzēts arī šoreiz, lai gan — līdz pēdējam nezinājām, vai tas notiks, jo sausajā vasarā ūdens daudzums upē krasi smazinājies. Turklāt tieši dienu iepriekš uz sēkļa bija uzskrējis viens no lielākajiem Reinas pasažieru kuģiem “Loreleja”. Tāpēc, lai neapdraudētu kuģotājus, parastais ceļojuma maršruts tika saīsināts par septiņiem kilometriem.
Taču brauciens tik un tā bija skaists, jo diena saulaina un jauka. Varēja vērot neskaitāmās senās pilis Reinas krastos, vīnogulājus un priecāties par burvīgo ainavu visapkārt. Vīru koris, protams, neiztika bez dziedāšanas. Ātri vien iemācījās pat slaveno dziesmu par Lorelejas klinti, un, braucot garām, vējš aiznesa tai Latvijas vīru smeldzīgo sveicienu.
Katram savi iespaidi
Dienu viesģimenē katrs aizkrauklietis pavadīja citādi. Vieni brauca ekskursijā uz skaisto pilsētu Visbādeni, otri devās garākā pastaigā pa kalnaino apkārtni, jo vāciešiem pastaigas vai izbraucieni ar velosipēdiem ļoti patīk, citi iepazina Frankfurti.
Dažas dāmas no Aizkraukles — bērnudārza “Zīlīte” vadītāja Marija Susojeva un audzinātāja Iveta Ieviņa, kā arī domes priekšsēdētāja vietniece Aina Podvinska — devās ciemos uz vietējo bērnudārzu. Marijas kundze bija pārsteigta, cik brīvi te bērniem ļauj darboties: katrs var ēst, kad un ko grib, gulēt, kad nāk miegs, zīmēt vai spēlēties, kad tam ir noskaņojums. Nekādas reglamentētas dienas kārtības!
Ārsti Ivars Ārgulis un Ēriks Vizulis bija devušies līdzi kolēģim Ditmeram uz Frankfurtes slimnīcu un konstatējuši, ka tur atkal ir jauna aparatūra, nodaļa moderni izremontēta. Palātās ir ne vairāk par diviem trijiem slimniekiem. Reanimācijas nodaļā daudz smagi slimu pacientu.
Katrā ģimenē aizkraukliešus uzņēma sirsnīgi, cenšoties piedāvāt visu, ko sirds kāro. Kaut arī daudziem bija valodas nezināšanas problēma, saprasties tā netraucēja, jo vienmēr taču var izlīdzēties ar vārdnīcas palīdzību vai kaut “pirkstu valodu”.
***
Divstāvu autobuss knapi izgrozījās pa Epšteinas šaurajām ieliņām, taču visa pilsēta zināja, ka tas ir no Aizkraukles. Kad pulksten 5 prombraukšanas rītā apkārtējo māju iedzīvotājus pamodināja “Staburaga” vīru dziedāšana, viņi, cerams, nedusmojās. Dziesma taču vienmēr noskaņo liriski un šajā gadījumā arī melanholiski, jo jāšķiras no jauniegūtiem draugiem. Līdz nākamajai reizei.
