Sveika, Izabella!
Tu neticēsi! Esmu laukos! Kā es te nokļuvu? Tas notika piektdien, 13. martā. Dēls ieteica aizbraukt apskatīt mūsu lauku mājiņu, kā tā pārziemojusi. Izvārīju zupu, sacepu kotletes, nopirku torti “Cielaviņa” (bija liela atlaide) — nevar doties ciemos šā tā. Dēla mašīna tikko pēc tehniskās apskates, un tie nieka 90 km tika pievarēti ātri. Mājiņā šoreiz viss kārtībā (citreiz bija viesojušies garnadži). Iekūrām plīti, un istaba drīz silta — negribas nemaz projām braukt. Bet man taču sestdien pieraksts pie friziera “Skaistumkopšanas bārā”! Jau krēsloja, kad sākām mājupceļu uz Rīgu. Nobraucām kādu kilometru, un mašīnas motorā kaut kas sāka klabēt un grabēt, līdz tā apstājās pavisam. Ko nu? Cerēju, ka vīrieši sapratīs, kas par vainu — Georgam taču 60 gadu šofera stāžs! Zapiņu vienmēr pats saremontēja. Bet tagad ne viens, ne otrs negrasās pat apskatīties — esot ļoti sarežģīti tie modernie autiņi. Ko tad pērk tādas mašīnas, par kurām neko nejēdz?! Kāpām ārā un devāmies atpakaļ, kamēr dēls gaidīja tehnisko palīdzību. Mašīnu gan salaboja, bet mums ieteica labāk palikt laukos. Tā iet tajā melnajā piektdienā, būs vien jātic!
Bet laukos ir tiešām jauki. Vāru nātru un gārsu zupas, ēdam pieneņu salātus. Matus man apgrieza Georgs, ietaupīju 15 eiro un vēl izkomandēju pēc sirds patikas — frizētavā tā nevarētu! Georgs uzaudzēja sirmu bārdu, izskatās ļoti cienīgs, nu gluži kā kāds valstsvīrs! Žēl tikai draudzenes Zojas. Viņai Rīgā jāved mūsu suņuks pastaigā trīs reizes dienā. Liftā baidoties braukt, bet dzīvo viņa devītajā stāvā… Esot nokritusies svarā.
Kā Tu dzīvo šajā sarežģītajā laikā?
Ar sveicienu — Berta
Labdien, mīļo Bertiņ!
Priecājos, ka beidzot no Tevis saņēmu vēstuli. Man jau kā parasti klājas labi. Neiešu jau nevienu iepriecināt un teikt, ka man slikti. Tu jau zini, mans dzīves moto: “Ja mirt, tad mirt ar mūziku!” To gan es taisos darīt pēc kāda pusgadsimta. Es pēdējā laikā vairāk piestrādāju par tādu kā amatierpsihologu, tas nozīmē, vedu draudzeni Rozāliju pie prāta. Tu zini, viņa tā apsēsta ar to vīrusu, sēž pie radio un televizora kā sastingusi un tik klausās ziņas, kuras man pēc tam atreferē. Vispirms viņa man teica, ka dzirdējusi kāda speciālista teikto, ka Latvijā varētu būt ap 20 tūkstošiem vīrusa upuru, tad dzirdējusi, ka pīķa stunda būs 20. aprīlī, pēc tam melnā stunda solīta 27. aprīlī, tagad stāsta, ka īsto uzliesmojumu izjutīsim tikai rudenī, tad vēl dzirdējusi, ka tas murgs būšot vismaz piecus gadus. Un tā nabadzīte tik sēž un gaida to vīrusa lielo atnākšanas stundu. Es saku, lai iziet vismaz svaigā gaisā, bet viņa neiet, jo televīzijā teikts: “Paliec mājās!” Nu, vai nav traks meitietis! Galīgi nojūdzies! Man gan patīk svaiga gaisa peldes, un tāpat kā Tu ēdu zāli. Indriķis lāgā negrib ēst, bet gan jau es viņu piespiedīšu. Imunitāte taču kaut kā jāstiprina!
Kā Tev sokas ar dārza darbiem? Esat jau kaut ko iesējuši un iestādījuši? Es nesteidzos. Kad ābeles ziedēs, tad arī es modīšos dārza darbiem.
Pagaidām atā! Skriešu pie Rozālijas, viņa jau atkal kaut ko ārkārtēju dzirdējusi.
Izabella
