Tikšu galā arī ar vīrusiem! Tas nu ir fakts, ka šis ir pārbaudījumu laiks visai pasaulei un jāpielāgojas dažādiem nosacījumiem, ko es arī daru. Taču šis ir arī manas pacietības dubultpārbaudes laiks. Tās iniciatori ir kaķi, kuri bija izdomājuši, ka mana lodžija ir ideāla burziņu vieta. Var jau būt, ka viņiem tur bija paredzēts kāds salidojums. Tas iesākās pēc pusnakts, kad es tikko biju laidusies visciešākajā miegā. Vispirms atskanēja griezīgs brēciens, kura priekšā nobāl visas šausmu filmu skaņas. Kaut ko tādu nevar veikt neviens aktieris. Pēc tam sākās “vairākbalsu dziedājums” — nezinu, varbūt kaķiem tā skaitās folkloras grupa, un ap trijiem naktī tika sasniegta kulminācija — krita vāzes, sveces, kas bija atstātas lodžijā uz galdiņa, gāzās ķeblis. Likās, melnie spēki ar baltajiem cīnās. Liku, lai Indriķis iet paskatīties, bet viņam jau bail, gāju pati un par cīņas ieroci izvēlējos savu augstpapēžu kurpi. Sviedu to skaņas virzienā, bet tā arī nezinu, kur pēc tam tā palika. Ap četriem varēju laisties miegā. Nākamajā dienā jau biju teorētiski sagatavojusies. Pēc pusnakts atkārtojās scenārijs, bet es to papildināju ar zināšanām, ko biju aizguvusi no Rozālijas — izkaisīju paciņu kanēļa. Kaķiem nepatīkot tā smarža. Tas līdzēja trim stundām. Ap četriem atkal sākās baurošana. Sāku jau domāt, vai nav ielauzies kāds cits zvērs — tik draudīga tā bija.
Nākamajā dienā biju vēl gudrāka. Ap pusnakti kā burve uz lodžijas izkaisīju 10 paciņas kanēļa. Lodžijā tagad valda klusums, un tā smaržo kā kanēļa paradīze. Tagad es domāju — tiku galā ar šo pārbaudījumu, tikšu galā arī ar vīrusiem! Galu galā esam pārdzīvojuši arī vairākus pasaules galus. Tik jāmazgā rokas!
Izabella
“Kroņa sīriuss”
Lai novērstu ārkārtējo situāciju savā galvā, sāku meditēt: “Puķainās domās vīrusi neaug!” Kad biju atkārtojusi simts reižu, ar puķainu galvu devos laukā un saskrējos ar kaimiņu. Šis izmisis iesaucās: “Divi metri!” Un aizbēga, es tikai paguvu izsaukties: “Ko? Porziņģis manās puķēs?”
Kad meditējot “Enik, benik, sikelsā, vīrusi krīt Daugavā”, iegāju lielveikalā, kasiere nobēra: “Kundzīt, divi metri!”
Pagājušajā nedēļā Izabellai bija totāla depresija, tādēļ ar savu meditēšanas metodi devos pie viņas. Cik ātri viņa durvis atvēra, tik ātri aizvēra — es drīkstēšot nākt vienīgi tad, kad Indriķa nebūs mājās, jo esot jāpilda valdības rīkojums pulcēties tikai pa divi. Pa durvju spraugu redzēju, ka viss dzīvoklis ik pēc diviem metriem saķēpāts ar dzeltenām svītrām, bet galvā Izabellai bija kronis ar uzrakstu “Kroņa sīriuss” — tas esot māksliniecisks saīsinājums no “koronavīruss”. Viņa tēlojot vīrusu — ja nu kāds gadīšoties ceļā, savējais savējo jau neaiztikšot…
Mājās devos pa pusei bēdīga, pa pusei nomākta — nu kā lai meditē, ja visur man priekšā rēgojas divi metri?
Rozālija
Gadiem ilgi gribēju iztīrīt māju, bet nebija laika. Tagad saprotu, ka laika trūkums tomēr nebija īstais iemesls.
