Kur esi tu, mans Valentīn?
Nezinu, kāpēc Indriķis uzskata, ka Valentīndiena ir tikai jauniešu svētki. Vai tad mīlestībai ir robežas un vecums? Manējā ir kā brāzmojoša upe, un es neklātienē katru sezonu esmu iemīlējusies jaunos objektos — parasti kinozvaigznēs un hokejistos. Diemžēl klātienē man tikai viens objekts — Indriķis. Tāpēc arī uz viņu skatos kā uz potenciālo Valentīnu, kurš mani sveiktu šajos skaistajos mīlestības svētkos. Jau pagājušas vairākas stundas, kopš sākusies Valentīndiena, bet manā “frontē” klusums. Ar aizbildināšanos, ka par šiem svētkiem aizmirsis, Indriķim gan neizdosies izlocīties. Es vakar it kā netīšām saistībā ar Valentīndienu Indriķim skaļi izlasīju, ko par romantiku saka Markus Riva. Mūziķis uzskata, ka mūsdienās romantika var būt arī praktiska — tieši dāvanas turpināšot būt noderīgas ikdienā un atgādinās arī par dāvi-
nātāju. Markus ieteica nopirkt viedpulksteni, džemperi, grāmatu, tetovējumu…
Zinot Indriķa taupīgumu, nemaz neceru uz tādām dāvanām, bet dziesmu jau viņš man varēja sacerēt vai arī uzrakstīt poēmu “O, Izabella!”. Vismaz man būtu ko palielīties Rīgas draudzenei Bertai. Taču… vēl jau nav vakars. Varbūt vēl kaut ko sagaidīšu. Kaut vienu kūkas gabaliņu sveču gaismā!
Izabella
Iereibis vīrietis ienāk bārā un nobļaujas:
— Visi politiķi ir āksti!
Kāds pie letes pagriežas un saka:
— Atvainojies! Tu zini, kas es esmu?
— Politiķis?
— Nē! Āksts!
— Es strādāju kā zirgs, ēdu kā cūka, piekūstu kā suns — ko man darīt?
— Nezinu, neesmu veterinārārsts. Nākamais!
Restorānā:
— Vai jūs dolārus pieņemat?
— Jā!
— Un kredītkartes?
— Pieņemam!
— Un kā ar tukšajām pudelēm?
— Sieva no manis aizgāja un uz atvadām atņēma pēdējo centu!
— Man vēl trakāk! Atņēma pēdējo centu, bet neaizgāja! ◆
