Sveicināta, Izabella!Tā kā laiks ir tik draņķīgs, tad nekas cits neatliek, kā sēdēt istabā. Par dārza darbiem nav ko domāt.
Pagājušā nedēļa man bija ļoti darbīga. Piedalījos pazudušā drona meklējumos. Nevar taču tāds milzenis tāpat vien pazust! Svētdien jau agri no rīta paņēmu groziņu (tas maskēšanās nolūkā, lai Georgs domā, ka eju sēņot) un devos uz tuvējo mežu, varbūt man izdodas atrast to slaveno dronu. Eju pa visiem meža celiņiem, te pēkšņi jaunaudzē dzirdu savādu čaboņu, tā kā zari krakšķētu, un redzu tādu kā brūnu stāvu! Piespiedos pie tuvējās priedes, aizvēru acis un gaidīju pēdējo stundiņu. Georgs jau mani brīdināja, ka Aizkraukles tuvumā manīts brūnais lācis. Kad soļi attālinājās, atvēru acis. Un ko es redzu? Tur brūnā jakā, apkārt skatīdamās, aizsoļo mana kaimiņiene. Laikam jau arī viņai būs gribējies atrast dronu un kļūt slavenai. Kad to visu pastāstīju Georgam, viņš ieteica man domāt ar galvu. Kur var meklēt dronu, ja tas lido ar ātrumu 70 km stundā un nolidoja 90 stundas?
Uz Rīgu nebraukšu, jo tur izplatījies “zaķu sindroms”.
Sveicieni Indriķim!
Berta
Sveika, Bertiņ!
Kur tie ātrie tikuši, kur tie lēnie palikuši — to es saku, domājot par savu draudzeni Rozāliju. Gribēdama padižoties, viņa jau sen dārzu sastrādāja, bet tagad kreņķējas, ka tikai viss no zemes ārā iznākušais nenosaltu vai arī zemītē nesapūtu. Indriķis jau arī pupas tik ātri sabāza zemē, tagad skraida pa naktīm, vaktēdams, vai tik salna nav uznākusi. Bet es, kā smejies, — kas bez biksām, tas bez bēdu. Sasēšu un sastādīšu visu ap Jāņiem bez kreņķiem un nervu bendēšanas.
Tagad jau šis vīrusa laiks ir kā milzu rentgens, kurš parāda katra cilvēka nervu sistēmas stiprību. Piemēram, Indriķis visu mūžu bijis bailīgs no visādiem vīrusiem, un tagad ir viņa laimes laiks. Dienā viņš sešas reizes mēra temperatūru, bet, kad brauc autobusā, uzliek trīs maskas — uz pieres, deguna un zoda. Es gan iztieku ar šallīti. Man mājās to sapirkts tik daudz, ka beidzot varu izrādīties. Tās man katru dienu citā krāsā.
Jā, redz, kā tev nelaimējās ar to dronu. Būtu dzīvojusi Garkalnē, varbūt būtu atradusi. Tev jau vienmēr bijis tāds ērgļa skatiens — redzi ne tikai cilvēkiem, bet arī kokiem cauri. Es jau iedomājos, kā Tava bilde būtu uz žurnāla pirmā vāka — Tu cēli uzlikusi pa pusei atsegtu kāju uz drona un paceltu roku līksmē starojošu seju gavilē. Diemžēl popularitāte būs jāmeklē citā lauciņā.
Bet uz mežu tomēr ej uzmanīgi. Kurmenes apkaimē manīts lācis, nesen arī Skrīveros. Tā ka sargi veselību no lāčiem un vīrusiem, un tavs Georgs arī lai pārāk netrako!
Jauku laiku vēlot — Izabella
Kā nosaka cilvēka vērtību?
“Frīdi, kāpēc kroņa nešķīsteņa laikā staro kā pilnmēness?” satiekot draugu, jautāja Ješka.
“Tikko izpildīju cēlu pienākumu — nomaksāju komunālos maksājumus par trim mēnešiem! Bija nedaudz žēl uzreiz šķirties no trim “sotakiem”, bet trīs eirikus tomēr ietaupīju, jo divas maksāšanas reizes izpalika,” bija gandarīts Frīdis.
“Tev slēgtās kases priekšniecība taču piedāvāja maksāt internetā vai pasta nodaļā. Kāpēc to neizmantoji?” naivumu pauda Ješka.
“Priekšniecība, kurai internets kabinetā uz galda, var gudri vāvuļot. Cik tas izmaksās pensionāram, kurš skaita katru centu? 15. datumā, stāvot rindā pie kases, redzēju “interneta kontingentu”, kad dažam pagrūti orientēties savā rēķinā, bet priekšlikums maksāt pastā, maigi sakot, bija cinisks — maksāt septiņkārtīgi palielinātu komisijas maksu?!” sašutis bilda Frīdis.
“Varbūt šie kungi un kundzītes piemirsuši, ka mēs viņiem maksājam algas?” savukārt bija izbrīnīts Ješka. “Vai sēdēt izolētā kasē aiz lodziņa ir bīstamāk nekā stāvēt aiz letes aptiekā, kur apgrozās slimi cilvēki, vai veikalā kasē pārcilāt pircēju apgrābstītos pirkumus?”
“Priecājos, ka tev nākusi apskaidrība. Ko lai saka ārsti, medmāsas, sanitāres, kas ikdienā strādā ar jaunā vīrusa skartajiem? Vai viņi ir mazāk vērtīgi cilvēki?” jautāja Frīdis.
“Ačgārnību un dīvainību šajā laikā netrūkst, bet to visu var norakstīt uz vīrusa rēķina. Cik ilgi tāds haoss turpināsies?” jautāja Ješka.
Silvestrs,
aizkrauklietis
