Laimīgie kaķi — tāds ir melnbaltais Melnis un pelēksvītrainā Pelīte. 2020. gads viņiem sākās jaunās mājās, kaķēni nokļuva pie gādīgās koknesietes Māras, un pateicībā par to pūkainie draiskuļi rūpējas, lai saimniecei nebūtu divu vienādu dienu.
Visa šī epopeja sākās vēl aizvadītajā gadā. Kā jau tas dzīvē mēdz gadīties — neviens nav nemirstīgs, arī kaķi. Pērnā gada nogalē traģiski beidzās Māras mīļās kaķenītes Pūkas Murraviņas mūžs. Skumjas un bēdas par savu skaistuli Māras kundze nolēma remdēt ar divkāršu plāksteri — viņas mājā ienāca divi kaķi. Ne jau ar smalkiem un izciliem ciltsrakstiem, bet ar neatkarīgu un brīvu garu un, protams, arī skaisti, jo no plašās “Felidas” saimes bija iespēja adoptēt izcilus šķirnes “bomzītis” eksemplārus. Meļņa Garastīša (Māras kundze saviem audzēkņiem kā topošajiem kaķu inteliģences pārstāvjiem devusi arī uzvārdus, kas saistīti ar viņu fiziskajām un “rakstura” īpašībām) kažoks, kā jau norāda vārds, ir melnā krāsā, taču vienmēr baltas zeķītes un balti cimdiņi, krūtis klāj balts žabo, un kā īpaša “odziņa” viņa vizuālajā ietērpā ir baltais astes galiņš. Šķiet, ka viņš vienmēr ir sagatavojies svētku svinēšanai, un tā jau patiesībā arī ir, jo nu visa viņa dzīve ir vieni vienīgi svētki. “Felidas” darbinieces stāstījušas, ka savulaik viņam bijuši grūti laiki, esot pat spīdzināts, dažreiz miegā Melnītis gari un žēli ņaud. (Nez vai viņš sapņos atgriežas iepriekšējā dzīvē?) Viņa draudzene Pelīte Spurgaliņa ir maigākas dabas un trausla. Kad viņa ieradās Māras mājā, lielā stresa dēļ aiz dīvāna atzveltnes bez ēšanas un dzeršanas nodzīvoja divarpus dienas, jo zināja — piesardzība nekad nenāks par ļaunu.
Taču tagad, kā mēdz teikt, slūžas ir vaļā, un kaķi dzīvo ar pilnu krūti. Var tikai apbrīnot, kas viņos ir par dzīvessparu! Skrējiens, lēciens, lidojums, piezemēšanās, murskulis — tā dažos vārdos varētu raksturot viņu dzīvesstilu. Kaut ko mājā piekārtot nav vērts, jo Pelīte un Melnītis tik un tā visu sakārtos pēc sava prāta.
Pelītei kā jau sieviešu kārtas pārstāvei ļoti patīk zeme. Jūtot, ka tuvojas pavasaris, viņa regulāri to izkašņā no puķu podiem, tā paplašinot apstādāmo teritoriju. Istabas augi taču arī jāapgiež, bet, tā kā šķēres paņemt ķepiņās nav iespējams, jāizmanto zobi. Un vispār to puķu te ir par daudz, tāpēc “jāizretina”! Melnis rūpējas par dzīvokļa labiekārtošanu, tilla aizkars, viņaprāt, labi noder grīdas slaucīšanai, bet dīvāna spilventiņu īstā vieta ir virtuvē pie gāzes plīts. Nevajag tik slinkot — ņem stūri zobos un nes!
Runājot par ēšanu, kaķi absolūti nav izvēlīgi — kā jau lauku bērni ēd visu, ko dod, un, ja nedod tad, kad viņi gatavi maltītei, paņem paši. Melnis ir īpaši rijīgs, tāpēc bauslis “Tev nebūs zagt” tiek pārkāpts jebkādos apstākļos, pat līdz tam, ka desas gabals tiek norauts no saimnieces sviestmaizes mirklī, kad viņa galvu pagriezusi uz otru pusi. Pēdējā laikā viņš, sekojot jaunākajām ēšanas tendencēm un veselīgam dzīvesveidam, daļēji pārgājis uz veģetārismu. Tomāti, svaigie gurķi, zaļie zirnīši, vārīti puķkāposti — to ēdelīgais runcītis iekļauj savā ēdienkartē pēc paša iniciatīvas.
Lai gan ikdienā kaķi sadzīvo vienā toņkārtā, tomēr attieksmē pret saimnieci viņi ir ļoti skaudīgi. Ja viens ieritinājies klēpī, tad noteikti to vajadzēs arī otram.
Lai gan viņiem tika ierādīta viena istaba, viņi ar to nav mierā un nakti nedomā pavadīt vienatnē. Melnis parasti labsajūtā kā šalle apvijas saimniecei ap kaklu. Ja kaķīti izmērītu šādā izstaipīšanās pozā visā garumā, daudz netrūktu no Porziņģa izmēra.
Pele un Melnis ir arī lieli tīrības cienītāji. Piemēram, ja viņi izlietnē ierauga sūkli vai trauku lupatu, tūliņ to ar nagiem izķeksē uz grīdas, un virtuve tiek “izmazgāta”.
Ak, jā! Rakstā gan ir kļūda. Melnis un Pelīte nedzīvo pie Māras, bet gan saimniece dzīvo pie viņiem. Kāda paziņa, sveicot kaķu saimnieci vārdadienā, to mīļi uzrunājusi par Melnīša Garastīša un Peles Spurgaliņas apteksni. Vēl viens ieguvums šajos apstākļos, kad drošāk pašizolēties, — par kompānijas un kustību trūkumu pensionāre nevar sūdzēties. “Esmu persona trīs vie-
nā — barotāja, mājas kārtotāja un kastīšu tīrītāja,” viņa saka.
Taču tāds liktenis ir visiem kaķu turētājiem — būt kaķim par apkalpojošo personālu. Adoptējot murrātājus, Māras kundze parakstījusi saistības, ka četrkājaiņi augs un dzīvos labturības apstākļos, bet kaķiem izsniegts sertifikāts ar 16 sevis cienīga kaķa pienākumu uzskaitījumu. Cenšas visi, gan apteksne, gan Melnis un Pelīte. ◆
