Šī no daudziem rakursiem skatāmā stāsta būtību var izteikt ar frāzi — dara to, kas patīk. Divi kaimiņi ar viņiem piemītošo azartu dara, kļūdās, mācās un strādā tālāk. Romalds Gurklis no “Jaunsproģiem” un Guntis Bubins no “Dzeņu” mājām Neretas novada Zalves pagasta Sproģos ir bērnības draugi. Man bija prieks pavadīt stundu puišu sabiedrībā, kopā izstaigāt divos gados izveidoto koka skulptūru parku.
Jādraudzējas ar malkas vedējiem
Bērnībā koka skulptūru meistars Romalds Gurklis dzīvojis Sproģos, strādājis vietējā kokzāģētavā, pusaudža gados pārcēlies uz Jelgavu, kur mācījās māsa. Tur darbs bija galdniecībā. Vēlāk par sievu apņēmis meiteni no Sproģiem. Pirms četriem gadiem, sasniedzot 40 gadu vecumu, atklājis sevī koktēlnieka talantu. Par to Romalds saka — tas sākās pēkšņi. Nekad iepriekš par to nav domājis. Iesāka, iepatikās, un tā jau ceturto gadu. Jelgavā viņš īrē privātmājas otro stāvu, darbnīca ir garāžā, un blīvi apdzīvotā vietā darbināt motorzāģi vai kādu citu skaļu instrumentu nozīmē izaicināt kaimiņu pacietību.
Tēli no koka, kā Romalds saka, tapuši salīdzinoši īsā laikā. Viņa pamatdarbs ir Latvijas Lauksaimniecības universitātē, un skulptūras kaļ brīvajā laikā, pārsvarā vakaros. Koka apstrāde notiek Jelgavā, vēlāk visus darinājumus pārved uz Sproģiem.
Netrūkstot gribētāju, kuri vēlas savā dārzā kādu figūru vai ko praktisku, tomēr pagaidām šādiem pasūtījumiem neatliek laika. Neviena figūra nav pārdota, lai gan piedāvājumi bijuši un arī brīži, kad nauda vajadzīga. Tiesa, daži priekšmeti noderējuši barteram. Piemēram, rukšu figūras uz laiku aizdotas vīram, kurš piegādājis ādas skulptūru “apģērbšanai”. Pagaidām Romalds neatmet ideju par plaša skulptūru parka izveidi, tāpēc katram kalumam ir nozīme, vieta tajā. Ar laiku papildināsies arī seno darbarīku kolekcija, piemēram, smēdē būs savākti kalēja amata rīki.
Kur meistars atrod tik resnus bluķus? Saka, draudzējoties ar malkas vedējiem, bet resnie bluķi gadās reti. Par laimi, līdz šim tos izdevies nopirkt par malkas cenu. Nesen dūšīgas apses iegādājies Ērberģes pusē.
Zvanu aplam neskandina
Šis ir otrais gads, kā “Jaunsproģu” mājas apkārtnē top viduslaiku ciematiņš. Tā aizsardzībai ceļa pusē uzslieta sēta. Pār grāvi nolaists paceļamais tilts. Goda viesu nokļūšana sētā ir caur lielajiem vārtiem. Kreisajā pusē redzams sargtornis, pie tā piekārts zvans. Tas gatavots no gāzes balona, tiešām funkcionē, un, to pierādot, Romalds parauj auklu. Atskan zvanam raksturīgā skaņa. “Vietējie padomās, ka miris kāds,” iesmej meistars. Izrādās, Sproģu kapos zvans esot nozagts, bet, kad tas vēl karājies, katrs zinājis — ja zvana, kādu glabā.
Tālāk nojumes, kurās iekārtojies pilskungs, viņa bērni, tirgotāji, kareivji. Uz letēm, plauktos, uz soliem saliktas preces. Attālākā nojumē kubulā mazgājas viduslaiku skaistule. Te ir arī zirga rati, tajos būris, un būrī važās saslēgts vergs. Pagalma vidū ugunskura vieta, kur bieži vāra zupu. Netālu no tās pamati ielikti smēdei, un šī gada laikā vajadzētu tapt daļai no būves.
Tāda aina paveras, ienākot sētā. Kad skatiens aizklīst tālāk, pamanu viduslaiku kuģa priekšgalu, karieti, kareivīgus pērtiķus. Romalds saka, pats pirmais lielais koka kalums bija pastnieks. Praktiska figūra, ar lielu koka tarbu, kas bija paredzēta pasta sūtījumu ievietošanai. Tepat netālu tas arī ir. No skata vīrs ap gadiem sešdesmit, seju klāj bārda, ūsas. Mute atplesta, labā roka pacelta, pats nedaudz uz priekšu saliecies. Mugurā krekls, ādas veste, kājās bikses. Pastnieks bija novietots ceļa malā, pa pusei grāvī, it kā rāpās no tā laukā. Kāda sieviete, šurp nākot, esot nobijusies, griezusies riņķī, jo padomājusi, ka tas ir īsts cilvēks. Tomēr dažiem vietējiem šāds koka vīriņš ne pārāk patika, un drīz vien bārdai kāds pielaida uguni. Gadījums mudināja vandaļu aizbiedēšanai ceļa pusē uzcelt sētu. Lai tā būtu draudīgāka, izrotāja ar dakšām, zāģiem, dažādām brīdinājuma zīmēm, piemēram, “Augstspriegums”. Otrais gads, kā nekas netiek demolēts.
Sniegbaltīti noslēpa aiz karietes
Kopā ar Romaldu un Gunti turpinām apskatīt parku. Pie mājas ceļa krustojumā braucējus sagaida milzīga krāsaina zemene. ‘‘Roku’’ izstiepusi, tā rāda virzienu, kur jābrauc pēc īstām zemenēm. Tās audzē Romalda kaimiņš Guntis Bubins. Īpaši aktuāla šāda norāde ir tagad — zemeņu laikā, kad Sproģu virzienā brauc daudzi saldo ogu gribētāji. Guntis zemenes piedāvā salasīt pašiem. Tos, kas atbrauc pirmo reizi, ieved ne tikai zemeņu laukā, bet arī skulptūru parkā. Tā kā top arvien jaunas skulptūras, interesanti būs arī tiem, kas šeit jau pabijuši.
Romalds stāsta, ka ar kokapstrādi nodarbojas pārsvarā ziemas vakaros, kad mazāk citu darbu. Vienai cilvēka auguma figūrai kopumā nepieciešams apmēram 60 stundu. Ātrāk top tēli, kuru augumu lielāko daļu sedz apģērbs. “Kad pēc pusgada piegāju pie pirmā darba, pašam sametās kauns. Redzu kļūdas, nepilnības. Ar šodienas pieredzi to būtu kalis, veidojis citādāk. Piemēram, sniegbaltītei seja izveidota pilnīgi nepareizi, un tāpēc viņa tagad atrodama aiz karietes, noslēpusies,” stāsta meistars.
Atpūsties eņģeļa klēpī
Īpašs stāsts ir par vikingu kuģi. Tā gan nav kuģa pilnā versija, tikai priekšgals, toties piebūvēts pie mājas, un klājs ir otrā stāva līmenī. Gadā, kad beidza būvēt kuģi, Sproģos bija tika pamatīgas lietusgāzes, ka meliorācijas grāvji ūdeni nespēja novadīt un applūda tuvumā esošais lauks, kā arī “Jaunsproģu” dārzs. Nu kuģis patiešām bija ūdenī, kā tam pienākas. Apkārtne applūst bieži, līdz ar to mājas pirmajā stāvā ģimene nedzīvo, vien otrajā stāvā, ko tagad sauc par kajīti.
Gada nogales svētkos te gaida salatētis. Figūra kādā no iepriekšējām ziemām bija novietota pie mājas Jelgavā un saņēma balvu konkursā par interesantāk noformēto māju pilsētā. Līdzās arī neiztrūkstošais palīgs — briedis. Abi šie tēli, kā arī lapsa ar ļoti viltīgu skatienu, multfilmu varoņi — vilks un karalis Lauva — patvērušies zem milzu ērgļa spārniem, kas praktiskā nozīmē ir lapene. Par vilku meistars saka — kalu no mitras liepas, un žūšanas procesā sākās pelēšana. Nācās slīpēt, piesūcināt ar antiseptiķi. No materiāliem visnoturīgākā ir vīksna. No tās veidotās figūras saglabā formu — mazāk plaisā un nepelē. Pie mājas soliņš ar sargeņģeli atzveltnes vietā. Romalds saka, nimbā virs eņģeļa galvas iemontētas spuldzes un tumsā veidojas interesanta gaismas spēle. Tepat jau pieminētais pastnieks.
Noder veļasmašīnas
un izpūtēji
Nonākam pie dīķa un lapenes. Agrāk te bijusi ferma. Tagad mājīga vieta atpūtai ar kamīnu, paaugstinājumu vienā pusē, kurā var ērti atlaisties kā gultā. Lapeni un tajā esošos no ārpuses sargā liela pērtiķa tēls. Romalds saka, sākotnēji ciemats veidots vien ar pērtiķiem, un tikai vēlāk to nomainīja cilvēku figūras. Dažreiz materiāls jāmeklē speciāli, tad to apstrādā ar motorzāģi, vēlāk ar kaltu. Daudzas no skulptūrām ir divdaļīgas, izjaucamas, jo citādi tās būtu pārāk smagas.
Citreiz koks pats pasaka priekšā, par ko tas varētu pārtapt. Tā radies dekors virs akas, kas nepārprotami līdzīgs divstobru pistolei. Apbrīnas vērti ir aksesuāri — ķēdes, apģērbs, bruņas, kas rotā koka figūras. Tikai tad, kad meistars atklājis, no kā, piemēram, tapusi ķēde, var saskatīt saistību ar detaļām no gultas. Izmantotas arī autobusu radiatoru caurules, automašīnu izpūtēju karstumizturīgais materiāls, ugunsdzēsēju šļūtenes un daudz kas cits. Bruņucepure gatavota no veļasmašīnas “Rīga-17” bunduļa, apģērba detaļas no durvju atslēgām, krampīšiem. Kalti, apstrādāti ar slīpmašīnu, priekšmeti mainās līdz nepazīšanai. Ar slīpmašīnu pārveidots parastais cirvis izskatās kā īsts viduslaiku ierocis. Koka zobeni gatavoti no slēpēm.
Padomāts arī par jautrību, lietojot labierīcības. Apaļajā tualetē apmeklētāju sagaida uz zaļas ūdensauga lapas snaudošs nīlzirgs.
Vieni no jaunākajiem darbiem ir multfilmas “Šreks” galvenie varoņi — Šreks un viņa sieva Fiona. Viens no apjomīgakajiem darbiem ir zirgs (dabiskā lielumā), kariete ar muižkungu tajā un kučieri uz bukas. Kungam vienā rokā cigārs, otrā rokā bija kabatas pulkstenis, kuru gan iekārojis kāds no parka apmeklētājiem, un tagad palikusi vien ķēdīte. Kariete, kas sākumā bijusi droška, tapusi teju no jauna, jo no oriģinālās bija palikušas vien metāla detaļas. ◆
