Kamēr skolotāju istabā gaidu Sproģu pamatskolas direktora pienākumu izpildītāju un skolotāju Santu Glazīrinu, kolēģes viņai velta daudz labu vārdu: Santa māca angļu valodu, matemātiku, informātiku, tautasdejas, pati dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Sēļi”, skaisti noformē skolas diplomus, daudzus gadus ir vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja, ar divriteni apceļo apkaimi, visu paspēj. “Pa kuru laiku, es pat nezinu. Es gan tā nevarētu, man 24 stundu būtu par maz,” teic skolotāja Līga Rutka.
Apraksta skapi
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par skolotāju?
— To, ka būšu skolotāja, zināju jau 4. klasē — abas ar māsu mājās spēlējām skolotājas, lelles sēdēja rindā, un mēs tām mācījām matemātiku un latviešu valodu. Lielo skapi izmantojām kā tāfeli, tas viss bija aprakstīts ar krītu, un mēs par to no mammas dabūjām brāzienu. Gribēju kļūt tieši par matemātikas skolotāju, jo šis mācību priekšmets man padevās un patika visvairāk. Vidusskolā mācījos Limbažos, bet pēc tās pabeigšanas iestājos Liepājas universitātē. Tomēr kļuvu par sākumskolas skolotāju, jo šķita, ka pamatskolas skolēniem diez vai varēšu ko iemācīt.
— Kā nonācāt tieši Sproģu pamatskolā?
— Kursabiedrene bija no Kokneses, un viņa pierunāja mani kādu laiku pastrādāt Sproģu pamatskolā. Toreiz nolēmu, ka strādāšu tikai vienu gadu, kamēr Limbažos atradīšu darbu. Tomēr viens gads ir ievilcies nu jau 20 gadu garumā.
— Kas te noturēja?
— Man tik ļoti patika kolektīvs, skolas atmosfēra, ka es nemaz necentos meklēt darbu citur. Šī ir mana pirmā un vienīgā skola, kurā strādāju.
Izmēģina gan “Mežakaķi”, gan boulingu
— Kā jūs raksturotu skolotāju kolektīvu?
— Visi esam ļoti draudzīgi. Tā kā skolotāju ir maz — tikai deviņi, viens par otru daudz zinām. Mēs ar ģimenēm braucam uz teātriem, kopā svinam jubilejas, apmeklējam Latvijas atrakciju parkus. Piemēram, esam braukuši ar rodeļiem, bijuši boulinga zālē Rīgā, piedzīvojumu parkā “Mežakaķis” Siguldā. Kad visu izmēģinām, izbaudām un atzīstam par labu, turp vedam arī skolēnus. Mums patīk aktīva atpūta dabā.
Autobusā puse skolas
— Cik skolā pašlaik ir skolēnu?
— Tikai 39. Bet skolēnu skaits pēdējos gados nemazinās. Kad dodamies ekskursijās, autobusā ietilpst puse skolas. Ekskursijā katra klase dodas vismaz reizi gadā. Visiem audzēkņiem zinām vārdus, pazīstam viņu ģimenes. Skolā esam kā viena liela ģimene. Skolēni mūs nesauc uzvārdos, bet vārdos, piemēram, mani sauc par skolotāju Santu.
— Bijāt sākumskolas skolotāja, bet tagad mācāt tik daudz priekšmetu pamatskolā.
— Pie tā nonācu, pamazām aizvietojot skolotājus, kuri devās pensijā. Ministru kabineta noteikumi pieprasa izglītības dokumentu, tādēļ mācījos papildus. Liepājas universitātē divu gadu laikā neklātienē ieguvu pamatskolas matemātikas skolotājas kvalifikāciju, tā es piepildīju savu sapni darboties skaitļu pasaulē. Divus gadus neklātienē mācījos arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, ieguvu pamatskolas angļu valodas skolotājas kvalifikāciju. Bet krīzes laikā, kad skolu draudēja slēgt, vairāku mēnešu kursos Rīgā ar Eiropas līdzfinansējumu ieguvu tiesības pamatskolā mācīt arī informātiku. Skolotājam visu mūžu ir jāmācās, jāapmeklē kvalifikācijas paaugstināšanas kursi. Iepazīstam jaunākās tendences, dažādas metodes.
— Ja vajadzētu mācīt tikai vienu priekšmetu, kurš tas būtu?
— Matemātika. Tajā viss ir salikts pa plauktiņiem, un tāda kārtība man patīk.
— Kā būtu, ja skolu tomēr kādreiz slēgtu?
— Vienai vietai nepieķeros, man nebūtu problēmu pārcelties. Tiem, kuri mīt dzimtas mājās, ir citādi, viņi ir iekopuši un apmīļojuši katru zemes stūrīti. Es dzīvoju daudzdzīvokļu mājā.
Palīdz interaktīvā tāfele
— Kā ir mainījušies skolēni 20 gadu laikā?
— Kādreiz skolēni bija pacietīgāki, lēnāki, pietika ar grāmatu, tagad viņiem rezultātu gribas sasniegt ātrāk, uzmanības piesaistīšanai un intereses noturēšanai ir jāizmanto modernās tehnoloģijas, lai nodarbības būtu interesantas. Stundās lietoju interaktīvo tāfeli, atļauju ar to darboties arī bērniem.
— Skolēni kādreiz sagādā jums pārsteigumu?
— Jā, piemēram, plauktā ir ierāmēta fotogrāfiju kolāža, to mums uzdāvināja 9. klases audzēkņi. Skolotāju dienā viņi vadīja stundas, bet mums, skolotājiem, uzdeva izveidot dažādas figūras, piemēram, sirdi, piramīdu, vilcienu, A burtu. Vēlāk mums pasniedza fotogrāfiju kolāžu, tas bija pārsteigums.
“Sēļos” ar lielu
prieku
— Vai jau sen dejojat kolektīvā “Sēļi”?
— Rit jau 11. gads. Kopā ar kolektīvu esmu piedalījusies trijos Dziesmu un deju svētkos. Dejošana ir mans vaļasprieks, sirdslieta. Uz mēģinājumiem vienmēr braucu ar lielu prieku, es tos gaidu, dejošana man sagādā īstu baudu. Pēc darba skolā tā ir lieliska atslodze ar patīkamu nogurumu. Nupat bija skolas akreditācija, netiku uz diviem mēģinājumiem un ļoti to izjutu — kaut kā pietrūka.
— Vadāt arī skolas deju kolektīvus.
— Skolā ir pirmsskolas un 5. — 9. klases kolektīvs. Ne vienmēr izdodas nokomplektēt vajadzīgo pāru skaitu, bet ir jādejo vismaz pašu priekam.
— Jūsu kolēģes stāstīja, ka kolektīvam šujat un adāt.
— Pašvaldība piešķīra naudu audumam, un es kolektīvam pašuvu tautastērpus. Mana vecāmāte bija laba šuvēja, un es šo prasmi apguvu pašmācībā. Dejotājiem noadīju arī zeķes, gan meitenēm, gan puišiem.
Pienākumi atrod
veicēju
— Kā kļuvāt par vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju?
— Ilgus gadus biju vēlēšanu komisijas locekle. Kad iepriekšējā komisijas priekšsēdētāja šo darbu atteicās veikt, kādu vajadzēja vietā. Tā kā daudz jādarbojas ar datoru, bet tas man nekādas problēmas nerada, šo darbu uzticēja man. Nav jau pagastā daudz cilvēku, kas to varētu darīt, tādēļ, ja varu, labprāt palīdzu.
— Jūsu kolēģe atzinīgi vērtēja jūsu darbu, mācot angļu valodu bērnudārzā un pieaugušajiem.
— Pagājušajā gadā nodarbojos ar Neretas bērnudārza audzēkņiem, taču lielās slodzes dēļ to nācās pārtraukt. Neretā angļu valodu mācīju Aizkraukles pieaugušo izglītības un inovāciju atbalsta centra un arī bezdarbnieku grupai.
Krustu šķērsu ar
velosipēdu
— Kā visu varat paspēt?
— Man nav savas saimniecības, lopu, ir vairāk brīva laika nekā citiem. Cenšos visu saplānot, izveidoju grafiku, kas cikos ir jādara, kur jāpaspēj. Kamēr varu, tikmēr skrienu. Skatoties televīziju, nevaru tāpat vien nosēdēt, kaut ko vajag darīt, tad vienlaikus adu. Kad lasu grāmatas, arī adu — adot nav jāskatās kā tamborējot, adījums “pats adās”. Vasarā ir vairāk laika gan adīšanai, gan grāmatu lasīšanai. Esmu Dvīnis — būt tikai vienā vietā un darīt kaut ko vienu man ir grūti, man vajag daudz ko darīt vienlaikus.
— Kādu literatūru esat iecienījusi visvairāk?
— Zinātniskās fantastikas darbus. Ļoti vēlējos lasīšanai pievērst arī meitu, bet viņai, kā jau lielai daļai jauniešu, vairāk interesē internetā iegūstamā informācija. Jaunatni mūsdienās pie grāmatām ir grūti piedabūt. Kopā mums patīk sportot — pēc meitas iniciatīvas ar velosipēdiem krustu šķērsu esam izbraukušas daudzus apkārtnes ceļus un takas. Sākumā slodze bija mazāka, bet vasarā to palielinājām līdz pat 30 kilometriem dienā.
Redzēt bērnu izaugsmi
— Pagājušajā gadā valsts svētkos saņēmāt arī pašvaldības Goda rakstu par augstu atbildības izjūtu savā darbā. Vai tam ir kāda nozīme?
— Ir svarīgi, ja tavu darbu novērtē, tas ir patīkami. Šādu pašvaldības novērtējumu saņēmu pirmo reizi, un tas radīja vēl lielāku atbildības izjūtu. Es sevi pieskaitu kautrīgo latviešu kategorijai — paši sevi neizceļam un nepaslavējam, vienkārši darām savu darbu un nekādas uzslavas arī negaidām. Izdarīt, cik labi vien iespējams, tas šķiet pats par sevi saprotams. Man jau liekas, ka visi skolotāji tādu goda rakstu ir pelnījuši, visi strādā, cenšas. Skola ir kā kultūras centrs, cenšamies pasākumos iesaistīt gan skolēnus, gan vecākus.
— Kas jums darbā sagādā vislielāko prieku, gandarījumu?
— Bērnu atsaucība, vēlēšanās darboties, viņu apziņa, ka viss ir labi izdevies. Ir bērni, kuriem mācību priekšmetā nekad nebūs visaugstākās atzīmes, jo nav tādu dotību, spēju, bet, ja redzu viņu cenšanos, izaugsmi, iniciatīvu, tas man sagādā vislielāko prieku.
— Esat stingra?
— Cenšos tāda būt. Ir lietas, kas ir jāizdara, nedrīkst pieļaut skolēnu visatļautību. Lai arī ar skolēniem mums ir draudzīgas attiecības, tomēr skolotājs nedrīkst būt vienā līmenī ar skolēnu, jo bērniem no mums ir jāmācās, mums ir jābūt paraugam, no kā daudz ko iegūt.
— Sacījāt, ka par direktori kļūt nevēlaties. Kāpēc?
— Man nepatīk vadošais darbs. Patīk būt klasē un mācīt skolēniem to, ko pati protu. Būt skolotājai — tas ir mans sirdsdarbs. ◆
