Tāļa Kalniņa (14.11.1945. — 13.07.1985.)
piemiņai
Mēs saprotam — nav darbs un dzīve velta,
Lai mūžs kā zibens liesma īss.
(A. Balodis)
Laika ratam ir sava gaita, tas nepielūdzami griežas un skaita gadus vienu pēc otra. Neviens gads nav vienāds ar iepriekšējo, katram ir savs ritējums, savi notikumi, katrs gads vēsturē ieraksta savu lappusi. Šis gads ir īpašs, jo rīt, 14. novembrī, svinama septiņdesmitā dzimšanas diena vienam no izcilākajiem pagājušā gadsimta lauksaimniekiem, Kokneses novada Iršu pagasta bijušajam padomju saimniecības “Līdums” direktoram Tālim Kalniņam.
Jau pagājis trīsdesmit gadu, kopš viņa nav mūsu vidū, bet atmiņā Tālis Kalniņš palicis kā spožākā zvaigzne. Tāļa Kalniņa zvaigzne tik neilgu brīdi spīdēja Iršu debesīs, taču tā spīdēja pietiekami spoži, lai paliktu cilvēku atmiņā.
Bijušā Cēsu rajona Kaives ciema mežstrādnieka Erasta un laukstrādnieces Mildas Kalniņu ģimenē sevi kā trešo bērnu pieteica Tālis. Ģimenē auga trīs brāļi un mīļā māsiņa Dzidra. Tālis audzis saticīgā ģimenē, bagātība ģimeni nelutināja, bija pēckara gadi. Atbildība, mīlestība, pieticība, uzticība, darbs — tā bija vide, kurā veidojās personība. Zemes spēks, saules siltums, ūdens veldze, meža malā svaigs gaiss, ko deva egļu un priežu audzes, — tas viss bija Tālim, viņa brāļiem un māsiņai Dzidrai. Spēku Tālis uzkrāja no zemes, sirsnību un sirds siltumu no saules, kā gan citādi varēja būt tik stiprs cilvēks.
Saimniecības vērtējums — “smaga”
Lielajā pasaules kartē ir iezīmēta maza apdzīvota vieta Irši. Iršu centru divās daļās sadala, metot savus līkločus, Iršupīte, it kā atdalot dzīvojamo teritoriju no ražojošās. Ik pavasari, kad sākas sējas darbi — aršana, kultivēšana, sēšana —, traktoru rūkoņu cenšas pārspēt lakstīgalu dziesma. Iršupītes krastos augošās ievas savu balto ziedu jostu ik gadu iezīmē platāku un platāku. Upīte ar savu tecējumu dažu kilometru attālumā pievienojas Pērses upei, un tā tālāk nes ūdeņus uz Daugavu, tā likteņupes tecējumu padarot vēl varenāku. Ļaudis dzīvo gan lielās Daugavas krastos, gan mazās Iršupītes krastos. Padomju saimniecība “Līdums” bija Stučkas rajona nomalē esoša saimniecība, kas robežojas ar Madonas rajona teritoriju. Katram zemes stūrītim sava vērtība, cits auglīgāks, cits mazāk auglīgs. Saimniecības “Līdums” lauki nebija dāsnākie. Mālainie pauguri mijās ar mitrām, kūdrainām ielejām. Lielas graudaugu ražas nevarēja iegūt, arī ganības bija tādas, kādas bija, tāpēc saražotās piena tonnas nebija lieliem skaitļiem rakstāmas. Saimniecības vērtējums bija “smaga”. Vadītāji mainījās ik pēc tradicionālajiem trīs gadiem, bieži nomainīja viens otru galvenie agronomi, galvenie zootehniķi, galvenie inženieri, celtnieki. Viss notiek tā, kā saka tautas gudrība: zivs meklē, kur dziļāki ūdeņi, cilvēki — kur labāki dzīves apstākļi. Saimniecībā “Līdums” tie nebija vieglākie, tā var izskaidrot kadru mainību.
Tuvāk vecāku mājām
Tāda bija saimniecība “Līdums”, kad 1971. gadā darbā ieradās Tālis Kalniņš. Tāļa Kalniņa dzīve jau no bērnības bija saistīta ar laukiem. Zemes mīlestība noteica turpmākās gaitas. Pēc Ērgļu vidusskolas pabeigšanas 1965. gadā Tālis Kalniņš sāka studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Mehanizācijas fakultātē, iegūstot inženiera mehāniķa specialitāti. Pēc fakultātes absolvēšanas sāka darba gaitas kolhozā “Laucese”. Tad sekoja dienests armijā. Armijas rūdījums speciālistam nāca tikai par labu.
1971. gada pavasarī Iršos bija kārtējā saimniecības vadītāju un speciālistu maiņa. Padomju saimniecības “Līdums” direktoru P. Zaņķi pārcēla darbā uz padomju saimniecību “Nereta”. P/s “Līdums” galvenajam inženierim tika uzticēta saimniecības vadīšana. Saimniecībai bija vajadzīgs galvenais inženieris. Tajā brīdī T. Kalniņš bija atgriezies no armijas. Saimniecības vadītāja aicināts, Tālis Kalniņš apsolīja nākt darbā par galveno inženieri. Kad direktors aizbrauca T. Kalniņu aicināt darbā, mēs, pārējie speciālisti, ar saspringtu ziņkāri gaidījām direktoru atgriežamies. Atgriezies no pārrunām, direktors priecīgs paziņoja, ka galvenais inženieris saimniecībai būs. Bet vēl tādas neticības šaubas bija tik ilgi, kamēr galvenais inženieris sāka darbu. Šaubas radās no iepriekšējās pieredzes, kad vajadzēja saimniecībai sameklēt agronomu vai galveno zootehniķi — apsola nākt strādāt, bet noskaidro, ka saimniecība nav no tām spožajām, neatnāk. Tālis Kalniņš no grūtībām nebaidījās, darbs padomju saimniecībā “Līdums” viņam bija kā radīts. Viņš bija pat priecīgs, jo Irši bija tuvāk viņa dzimtajām mājām, vieglāk bija aizbraukt pie vecākiem. Tas Tālim bija svarīgi.
Netradicionāls direktors
Pēc septiņiem galvenā inženiera amatā nostrādātiem gadiem, 1978. gada pavasarī, viņam tika uzticēta padomju saimniecības vadība. Jaunais, enerģiskais, strādīgais, perspektīvais vadītājs sāka pildīt direktora pienākumus.
Bija atrasts netradicionāls direktors ar lielām darba spējām. Direktors darba stundas neskaitīja, darbā pavadīja tik ilgu laiku, cik darbs prasīja un cik tas bija iespējams.
Jaunais direktors savus spēkus un enerģiju mācēja sadalīt, gan rūpējoties par vecākiem, gan lielu uzmanību veltīja savai dzīvesbiedrei Valdai, un kur nu vēl mīļās mazās atvasītes — dēls Agris un meitiņas Gunita un Guntra. Spēka pietika arī saimniecības vadīšanai. Direktora devīze bija: izdomāt, nolemt, izdarīt! Viņš mācēja pārliecināt citus cilvēkus, ka vajag darīt tā un ne citādi. Līdumieši ieklausījās direktora teiktajā. Bija radies teiciens: “Tā teica Tālis.” Ja bija teicis Tālis, tad tas bija likums. Strādnieki reti Tāli Kalniņu uzrunāja par direktoru, visiem viņš bija vienkārši Tālis. Ik rītu, kad sākās darba diena, Tālis ar savu ārieni ne ar ko neatšķīrās no pārējiem darbarūķiem. Nebija tradicionāla direktora ar baltu kreklu un kaklasaiti. Atmiņā palikuši pat kuriozi gadījumi. Piebrauc svešas iestādes vadītājs un par direktoru uzrunā malā stāvošo iespaidīga auguma autobusa šoferi I. Zeltiņu. Ārējais izskats ne katrreiz cilvēku raksturo pilnībā, bet iekšējā pasaule gan. Tālis bija gudrs, labsirdīgs, radošs, tā varētu visus labos vārdus runāt un runāt, bet, ja bija vajadzīgs — arī bargs. Bargs bija pret tiem, kas to tik tiešām pelnījuši. Viņš bija augstu novērtēts ne tikai savā kolektīvā, bet tika cienīts arī pārējo saimniecību vadītāju un speciālistu vidū. Kopējo valodu mācēja atrast ar ikvienu.
Saveļ lielu bumbu
Direktors Tālis Kalniņš mācēja domāt perspektīvi un pārliecināt arī bijušā Stučkas rajona vadību, ka p/s “Līdums” attīstībā vajag ieguldīt līdzekļus un pēc tam gaidīt rezultātu. Tika panākts, ka piešķīra līdzekļus dzīvokļu celtniecībai. Ražošanas objekti bija, tikko bija uzcelti divi jauni kompleksi (cūku komplekss un govju komplekss “Upesgrīvas”). Bija vajadzīgi darba darītāji. Līdzekļi tika piešķirti, un Līvānu mājas slējās kā sēnes pēc lietus, viena pēc otras — tā vesela iela. Kur ir labi dzīvokļi, tur atrodas labi darba darītāji.
Rajona vadība pārliecinājās, ka ieguldītā nauda p/s “Līdums” nav velti piešķirta, direktora ieceres atbalstīja. Kopējiem spēkiem izdevās izkustināt no vietas dziļi zemē iegrimušo, ar sūnām apaugušo akmeni. Tikpat kā atkusnī sākumā saveltā sniega bumba ir maza, bet, kad sāk velt, izveidojas liela. Vajag tik sākt velt. To lielo sniega bumbu izdevās savelt direktoram Tālim Kalniņam. Direktoram viņa ieceres palīdzēja īstenot spēcīga speciālistu komanda. T. Kalniņa vadībā saimniecība ekonomiski nostiprinājās, strauji cēlās zemkopības kultūra, rentabilitāte, peļņa.
Viņa tiešais darbs cieši un nesaraujami saistījās ar sabiedrisko pienākumu pildīšanu. T. Kalniņš bija LKP RK loceklis, Iršu ciema deputāts, ciema izpildkomitejas loceklis, brīvprātīgais kārtības sargs, aktīvs pašdarbnieks. Viņš savu kolektīvu mācēja vadīt ne tikai darbā, bet arī atpūtas brīžos. Atpūtas brīži bija skaisti, jo visur priekšgalā bija dzīvespriecīgais, izdomas bagātais Tālis.
Sāpēm mērvienības nav
… un tad pēkšņi, negaidīti Iršiem piezagās nelaime — kā zibens spēriens no skaidrām debesīm tveicīgās sestdienas pievakarē. Tik daudz zuda, kad Tāļa Kalniņa sirdspuksti apstājās. Negaidītā ziņa vēstīja, ka 1985. gada 13. jūlijā traģiskā nāvē miris padomju saimniecības “Līdums” direktors Tālis Kalniņš.
Ikviena, kas pazina Tāli Kalniņu, domās iestājās neticība, ka tas ir noticis, pēc tam žēlums, sāpes, neizsakāms negatīvu emociju kokteilis. Kā tas varēja notikt? Cilvēks spēka gados, nepilni 40 gadi, un viņa vairs nav? Sāpēm mērvienības nav. Cik sāpīgi tas bija Tāļa vistuvākajiem cilvēkiem, sievai, bērniem! Sāpēm pielijušais trauks bija jāiztukšo Tāļa mammai, tētim, brāļiem Modrim, Jānim, māsai Dzidrai un pārējiem tuviniekiem. Ar zaudējumu bija grūti samierināties p/s “Līdums” speciālistu saimei, lopkopējiem, augkopībā strādājošiem, ikvienam, kam direktors bija svarīgs. Traģiskā vēsts vienaldzīgu neatstāja Stučkas rajona vadību, daudzu organizāciju, iestāžu, padomju saimniecību, kolhozu kolektīvus, par ko liecināja daudzās izteiktās līdzjūtības. Var droši teikt: “Viss rajons bija kājās.”
Tālis aizgāja pēkšņi, negaidīti, daudz pateicības vārdu nepaspēja pateikt vecākiem, daudz mīļu vārdu palika nepateikti dzīvesbiedrei Valdai. Trīs acu pāri veltīgi skatījās uz ceļa pusi, pa kuru ik vakaru mājās brauca mīļais tētis.
Cilvēks aiziet, bet viņa padarītie darbi un atmiņas nezūd, tās paliek tuvinieku un citu cilvēku sirdīs.
Agris Kalniņš, Gunita Berķe (dzim. Kalniņa), Guntra Kalniņa var būt lepni, ka viņiem bija tāds tētis, kāds bija Tālis Kalniņš.
