Pagājušajā nedēļā vairāki uzņēmumi dalījās savos pusgada darbības rezultātos. Vieniem Covid-19 laiks radījis lielus zaudējumus, citiem, piemēram, uzņēmumam “Aldaris” uz pusi palielinājies eksporta apjoms. Eiropas regula noteica, ka ārkārtas situācijas laikā pārtikas, tajā skaitā dzīvnieku pārtikas, veikali netiek slēgti, un arī dzīvnieku pārtiku var attiecināt kā pirmās nepieciešamības preci. Lielākajai daļai no mums mājās ir pietiekami daudz apģērba, apakšveļas, lai varētu mēnesi izdzīvot, bet vai pietiek ēdamā sev, kaķiem, suņiem, zivīm — tas ir jautājums. Tāpēc zooveikali, tāpat kā, piemēram, aptiekas, tika pieskaitīti pie pirmās nepieciešamības preču veikaliem. Martā, kad cilvēki bija nobijušies, nezināja, kas būs rīt, mūsu veikaliem apgrozījums bija ļoti labs. Bija bail, tajā skaitā man, un mājās veidoju uzkrājumu. Pēc tam, kad visi saprata, ka zooveikali būs atvērti, ka nav jāuztraucas, apgrozījums dramatiski kritās. Pirmkārt, tāpēc, ka bija izveidoti krājumi, otrkārt, cilvēki sāka taupīt naudu, vairs neiegādājās jaunas rotaļlietas, aksesuārus dzīvniekiem, bet tikai visnepieciešamāko. Kā uzņēmuma vadītāja sāku krist nelielā panikā, bet, kad analizējām visu mēnešu ieņēmumus, atklājām, ka, pateicoties apgrozījuma lēcienam martā, esam noturējušies vidējā statistiskajā līmenī. Līdz ar to varam teikt, ka pandēmijas ietekme uz mūsu uzņēmumu bija neitrāla. Pagaidām nav bijis laika apkopot naudas plūsmu jūlijā, šķiet, tā būs pozitīva. Iedzīvotāji Latvijā brīvdienas pavada uz vietas, igauņi, lietuvieši apciemo kaimiņzemes un naudu, kuru nav iztērējuši ārzemju ceļojumiem, atstāj tepat.
Pagājušās nedēļas beigās sabiedrībā atgriezās bailes par Covid-19 otro vilni. Pamatotas vai nē, man tādas informācijas nav, izņemot pieaugošo pozitīvo pārbaužu rezultātu skaitu. Ārvalstīs vīruss joprojām ir liela problēma, piemēram, Izraēlā, Lielbritānijā, Zviedrijā. Neviena negatīva ziņa nevar pozitīvi ietekmēt ekonomiku. Lai gan, piemēram, farmaceiti šobrīd var būt priecīgi, jo nu mājās katram ir dažādi līdzekļi pret saaukstēšanos.
Ikviens liels pasākums — sporta vai kultūras — var provocēt saslimšanas izplatīšanos, un Murjāņu Sporta ģimnāzija ar 18 koronavīrusa gadījumiem ir tam apliecinājums. Arī dzimšanas dienas ballīte ir izvēle, kurai var būt negatīvas sekas. Mana ģimene joprojām “čupojas” tikai savā lokā, neejam uz lieliem publiskiem pasākumiem. Mani bažīgu dara fakts, ka nav pārtraukta bērnu vasaras nometņu organizēšana. Notiek diskusijas par mācību organizēšanu no 1. septembra, bet tajā pašā laikā par nometnēm neviens nerunā. Protams, jāsaprot arī vecāki, kuri kopš marta sēž vienā istabā ar bērniem.
Svarcēlāja Rebeka Koha paziņoja par pievēršanos islāmam un profesionālās karjeras pārtraukšanu.
Kāpēc nē? Katram sava izvēle. Tas, ka Latvija zaudē profesionālu sportisti, neko nenozīmē. Cilvēkam ir tiesības uz privāto dzīvi, un Rebeka Koha noteikti ir cilvēks ar savu iekšējo pasauli, savām vajadzībām, mīlestību, ģimeni. Sabiedrība uz sportistu nevar skatīties kā uz savu privātīpašumu, nebūsim egoisti!
Arī manā veikalā bija darbiniece, kura uz darbu nāca tradicionālajā musulmaņu tērpā. Man kā uzņēmuma vadītājai nebija nekādu iebildumu, bet meitene savas ticības dēļ nevarēja pildīt visus darba pienākumus, piemēram, tīrīt akvārijus no iekšpuses. Ticība nosaka, ka rokām jābūt nosegtām, bet darba gaitā rokas jāiemērc dziļi ūdenī, beigās mums vajadzēja šķirties.
Lasīju ziņas par sprādzienu Beirūtas ostā. Par to gan man nav pietiekami daudz informācijas, un varbūt šajā gadījumā rīkojos egocentriski — ja tas nenotiek man kaimiņos, mani tas neskar. Cik daudz Latvijā ir to, kurus personīgi šī ziņa aizskāra? Pārbaudīt Latvijas ostas, kā tajās uzglabā minerālmēslus, ir atbildīgo iestāžu darbs. Bija vai nebija Beirūtas gadījums terorakts, lai noskaidro speciālisti. Vai kas līdzīgs var notikt Latvijā? Par laimi, teroristiem esam tik neinteresanta valsts, mēs paši esam tik atturīgi. Laikam arī tāpēc vīruss mūs tik stipri nav ietekmējis. Neesam kā spāņi vai kādi citi dienvidnieki, kas satiekoties metas viens otram ap kaklu.
Pagājušajā nedēļā bija daudz ziņu par vairākām traģiskām autoavārijām. Tās gan mani ietekmēja personīgi. Tajā skaitā arī ļoti liels noslīkušo skaits. Ar automašīnām braucam teju visi un arī pie ūdeņiem dodamies, īpaši tie, kuriem ir bērni. Šogad vai nu zvaigznes nepareizi sastājušās, vai noticis kas cits, bet nelaimju ir daudz. Jāatzīst, kaut kam bija jānotiek. Mēs, cilvēki, esam kļuvuši bezkaunīgi, īpaši tas attiecināms uz jauno paaudzi. Nenovērtē to, kas ir, nesaka paldies Dievam par to, kas dots. Tā vietā vajag vēl un vēl, un vienmēr ir par maz, par garlaicīgu. Kaut kam bija jānotiek, lai mēs kļūtu pateicīgāki, prātīgāki, mainītu dzīves prioritātes. Ik gadu ar ģimeni plānojām kopīgu atpūtas braucienu, pārsvarā uz ārzemēm, jo tikai tur varu pilnībā atslēgties no darba. Šogad tāds brauciens nenotika. Toties bērni bija ļoti priecīgi par jebkādu iespēju kaut kur doties četratā, kaut tepat pa Latviju.
