Mairim Dzenim ir 28 gadi, un jau trešo gadu viņš strādā skolā. Pirmo reizi Mairi pirms pāris mēnešiem nejauši satiku Sproģu pamatskolā. Šķita neticami, ka laikā, kad nepārtraukti gaužas par skolotāju mazajām algām un lielo darba apjomu, jauns cilvēks strādā vienā no mazākajām Aizkraukles reģiona pamatskolām.
Pirms sarunas ar Mairi vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Novērtē arī
centību
— Kāpēc izlēmi kļūt par sporta skolotāju?
— Man skolā sporta skolotājs bija autoritāte. Jau pēc pamatskolas beigšanas biju nolēmis, ka iešu mācīties uz Murjāņu sporta skolu. Diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ šo ieceri neizdevās realizēt. Man patīk arī strādāt ar bērniem. Protams, šodien ar viņiem darboties nav viegli, jo ir daudz citu iespēju pavadīt brīvo laiku un izklaidēties, piemēram, sēdēt pie datora, nevis nodarboties ar sportu. Man patīk mans darbs un tas, ka es savas zināšanas varu nodot citiem.
— Teici, ka šodien ar bērniem nav viegli. Kas ir grūtākais vai nepatīkamākais skolotāja darbā?
— Bērni ir pieraduši, ka viss rodas bez īpašas piepūles — viegli. Maz ir tādu, kuri saprot: lai pilnveidotos, vispirms ir jāstrādā ar sevi. Neviens neko gatavu mutē neieliks. Šajos gados esmu ieguvis pieredzi, kļuvis arī stingrāks. Esmu iemācījies novērtēt ne tikai padarīto, bet arī centību, kuras daudziem bieži trūkst.
— Kas skolotāja darbā ir interesantākais?
— Noteikti tas, ka vari redzēt sava darba augļus, daļēji veidot tos. Turklāt skolotājs ne tikai māca, bet arī pats visu laiku mācās, tas ir interesanti.
Gads Īrijā
— Vai pēc universitātes beigšanas uzreiz sāki strādāt skolā?
— Nē. Pēc augstskolas beigšanas gadu dzīvoju Īrijā. Toreiz tur strādāja mans brālis, bija labs piedāvājums, un es devos uz turieni. Tomēr lēmumu pieņēmu ne tikai tāpēc, ka piedāvājums bija izdevīgs, man patīk arī ceļot, un tā vēl bija iespēja labāk apgūt angļu valodu. Iepazinu Īriju un tās cilvēkus. Man patīk uzzināt kaut ko jaunu. Strādāju par preču pieņēmēju un noliktavas pārzini veikalā. Darbā man bija iespēja tikties ar daudzu tautību pārstāvjiem. Tur strādāja cilvēki ne tikai no Latvijas, Lietuvas un Polijas, bet arī no eksotiskām valstīm, piemēram, no Brazīlijas, Filipīnām, Indijas un citām. Kolēģi bija no 14 valstīm.
Tā bija laba pieredze. Atgriezos tāpēc, ka lika sevi manīt basketbola spēles laikā gūtā muguras trauma. Vairs nevarēju pilnvērtīgi veikt savus pienākumus.
— Esi dzimis Ogrē. Kā nokļuvi Neretā?
— Piedzimu un Ogrē dzīvoju līdz pamatskolas beigšanai. Tad pārcēlāmies uz Madonas rajonu. Kad atgriezos no Īrijas sāku interesēties par darba iespējām. Vispirms tuvākajā apkārtnē — Jēkabpilī, Aizkrauklē, bet tur darba nebija. Draugs no Daugavpils kaut kur bija lasījis sludinājumu, ka Neretā vajadzīgs sporta skolotājs. Pieteicos, un pēc pārrunām mani pieņēma darbā. Man te iepatikās, te ir labi kolēģi, arī sportam nepieciešamais aprīkojums skolā ir diezgan labs. Izvēli nenožēloju.
Reizi nedēļā dodos arī uz Sproģu pamatskolu, kur sportu mācu
5. — 9. klases skolēniem. Arī šo darbu piedāvāja, kad jau strādāju Neretā.
— Kur ir labāk strādāt — lielā vai mazā lauku skolā?
— Plusi un mīnusi ir visur. Ar mazāk skolēniem, protams, ir vieglāk strādāt, bet lielajās skolās parasti ir labāks sporta inventārs. Daudz ir atkarīgs no pašiem skolēniem un skolotājiem, man šķiet, ka lielu atšķirību nav. Kad studēju, divus gadus praksē strādāju vienā no Daugavpils skolām, arī tur nekādu problēmu nebija. Skolotājam jābūt stingram, bet arī saprotošam.
Vilina eksotiskas
zemes
— Stāstīji, ka patīk ceļot. Kurās valstīs esi bijis?
— Pārsvarā Eiropas. Tepat kaimiņvalstīs — Polijā, Vācijā, Čehijā, Austrijā un citās. Labprāt dotos uz tālākām un eksotiskākām zemēm, vilina Austrumu valstis — Ķīna, Japāna, Dienvidamerikā — Brazīlija, arī uz Āfriku un Ameriku aizbrauktu, iepazītu šo zemju kultūru. Man ceļošana ir kas vairāk nekā atpūta un iepirkšanās, piemēram, kad ar deju kolektīvu bijām Drēzdenē, brīvo laiku pavadīju nevis lielveikalos, bet staigājot pa vecpilsētu. Otrajā dienā, kad mums tur bija paredzēta ekskursija, lija lietus, un neviens ārā negribēja iet. Es neko nebiju zaudējis, jo iepriekšējā vakarā vienatnē to visu jau biju redzējis. Interesanti ir arī salīdzināt pilsētu vakarā un dienā, tās pašas vietas šķiet ļoti atšķirīgas. Drēzdenē bijām pirms Ziemassvētkiem. Vācijā pilsētas šajā laikā ir fantastiskas.
Patīk saulrieti un saullēkti
— Viens no taviem vaļaspriekiem ir fotografēšana. Kā radās interese par to?
— Viss sākās ar tā sauktu mazo “ziepjutrauku”, tas gan nebija īpaši nopietni. Īrijā izdevās nedaudz nopelnīt, un viens no pirmajiem pirkumiem bija profesionālā fotokamera. Pērn iegādājos arī labāku objektīvu. Man patīk ķert mirkļus. Pats fotogrāfijās esmu maz, parasti esmu aiz kadra. Diezgan daudz bildēju skolas pasākumus, sporta spēles. Šogad ar divām klasēm piedalāmies Latvijas čempionātā florbolā, arī to fotografēju. Pēc tam fotogrāfijas nosūtu arī skolēniem un kolēģiem. Tā kā bildes top ne tikai sev, bet arī citiem. Ir trīs lietas, ko īpaši patīk fotografēt — cilvēku kustībā, saullēktus un saulrietus.
Groza vietā spainis bez dibena
— Arī dejot patīk?
— Ar nelieliem pārtraukumiem dejoju kopš agras bērnības, tautasdejas sāku mācīties jau bērnudārzā. Ogrē neilgu laiku dejoju arī modernās jeb sporta dejas, tomēr sirdij tuvākas ir tautasdejas.
— Kurš no sportaveidiem pašam ir tuvāks?
— Noteikti basketbols. Pamatskolā sāku trenēties, vienmēr ir paticis televīzijā skatīties basketbola spēles, īpaši NBA mačus.
Mums ir lauku mājas, tur, vēl mazi būdami, abi ar brāli uzmeistarojām savu basketbola grozu. Sākumā gan mums par grozu kalpoja spainis bez dibena, kurš bija pienaglots pie dēļu vairoga. Kaimiņš bija ievērojis mūsu aktivitātes un atdeva mums savu veco basketbola grozu, kuru vairs neizmantoja. Laukos tuvākās mājas bija apmēram kilometra attālumā. Tā kā nekādu īpašu izklaides iespēju nebija, mēs sportojām. Trenera mums nebija, centāmies sekot līdzi spēlēm televīzijā, tur iemācījāmies tehniku. Basketbolu spēlējām arī ziemā ar cimdiem rokās. Skolā treniņus nekavējām, uz tiem, ietinušies šallēs, skrējām pat mīnus 35 grādu aukstumā, lai tikai varētu bumbu padauzīt.
— Vai piedalies arī individuālajos sportaveidos?
— Esmu piedalījies vieglatlētikas sacensībās, skrējis garos gabalus, bet īpašu sasniegumu gan nav. Tā vairāk ir pašam, lai pārbaudītu sevi.
Kopā ar ģimeni
— Kā plāno sagaidīt Ziemassvētkus?
— Uzskatu, ka šie svētki ir ģimenes svētki. Kā katru gadu, arī šogad došos pie mātes un vecāsmātes uz Madonas pusi. Ziemassvētkus bez ģimenes esmu sagaidījis tikai vienu reizi, kad biju Īrijā. Bet arī tad tos svinēju kopā ar latviešiem, kuri tur strādāja. Arī Jauno gadu tajā gadā sagaidījām divas reizes — gan pēc Īrijas, gan Latvijas laika.
