Bieži nav izdevies satikt aizkrauklieti, kurš šo pilsētu sauktu par savu no dzīves pirmajiem gadiem. Tāpēc saruna ar Mārīti Možeiko man bija ne tikai tikšanās ar šīs nedēļas jubilāri, bet arī domu apmaiņa ar vienaudzi. Iespēja salīdzināt savu bērnību vecpilsētas pagalmu labirintos ar bērnu, kurš spēlējās šeit — Lāčplēša, Spīdolas ielas ģeometriski pareizi veidotu māju pagalmos.
Mārīte ir jaunāka par šo padomju laikā dzimušo pilsētu, bet bērnību paspēja izdzīvot vēl ar tā laika rotaļlietām un spēlēm. Šejienieši viņu atceras arī kā pārdevēju veikalā, lai gan tirdzniecības jomā viņa strādāja pirms vairāk nekā 17 gadiem. Citiem viņa ir sociālā darbiniece. Pēdējos divus gadus no aizkraukliešu acīm noslēpusies.
Loma bez neviena vārda
“Brīnišķīga pilsēta, jo īpaši bērniem,” teic Mārīte, kad jautāju par bērnības laiku. Mājas pagalmā, kur vienmēr bija ļoti daudz bērnu, izveidojās ārkārtīgi interesants kolektīvs. Ziemā rīkoja turnīrus daiļslidošanā, vasarā — badmintonā. Bija arī mūsdienās jau aizmirstā lēkšana ar gumijām, tautas bumba un liels vilinājums — vecāku kreņķis, īpaši pavasaros — graviņa. Dzīvojuši diezgan laimīgi, nevis kā politiskas iekārtas upuri. Bija aktīvi jaunieši un, sākoties pārmaiņām, deviņdesmitajos gados dziedāja atmo-
das dziesmas, apmeklēja barikādes.
Vidusskolā viņas audzinātāja un ķīmijas skolotāja bija Zenta Bite. Spilgta personība skolas dzīvē un burvīga klases audzinātāja. Pārgājieni, izbraucieni ar teltīm. Tolaik Mārīte bija arī jauniešu teātra “Zaļā zoss”, kuru vadīja Pauls un Ilze Kļaviņi, dalībniece. Darbošanās pavēra citu skatu uz dzīvi, radošā gaisotne pamodināja brīvdomātājas garu. Pirmā iestudētā bija Šekspīra luga “Sapnis vasaras naktī.” Kādā citā izrādē spēlēja mēmu meiteni.
Atmoda, deviņdesmitie gadi bija viņas agrā jaunība, studijas. Tas arī vienīgais laika sprīdis, kas pavadīts ārpus Aizkraukles. Viņa nenožēlo izvēli būt uzticīgai vienai vietai plašajā pasaulē un saka: garīgā izaugsme nenozīmē nemitīgi jaunu ģeogrāfijas apvāršņu atklāšanu — sevi var bagātināt, arī dzīvojot dziļa meža vidū.
Trāpa ar trešo reizi
Viņas mamma ir no Pļaviņu puses. Tētis no Latgales, Kārsavas novada, un Aizkrauklē nonāca saistībā ar Pļaviņu HES būvniecību. 50 gadu bija uzticīgs vienai darbavietai un tikai pērn 80 gadu vecumā aizgāja pensijā. Pirms mēneša no dzīves atvadījās Mārītes brālis, nesagaidījis savu 50 dzimšanas dienu, ko svinētu jūnijā. Caur sērām prieku ģimenē ienes mazais Francis, kurš tikko beidzis 1. klasi.
Jaunības maksimālismā gan sev un citiem teikusi — Aizkrauklē nē, ne par ko! Tomēr pēc gada, pavadīta augstskolas kopmītnēs Rīgā, domas aši mainīja. Turpināt studijas, bet dzīvot Aizkrauklē — tāds bija lēmums, un to izdevās realizēt. Tomēr ceļš uz augstāko izglītību nebija gluds un taisns. Pirmā spontānā ideja — ainavu arhitekte, taču starts šajā virzienā Latvijas Lauksaimniecības universitātē neveiksmīgs. Nākamais mērķis — Rīgas Tehniskā universitāte, bet ar skaitļiem, elektro un metālmācību atkal nebija trāpīts. Vadības un sociālā darba augstskolas “Attīstība” studiju programma bija ļoti saistoša, lai gan sevī nejuta aicinājumu visu mūžu būt sociālajai darbiniecei. To, ka šis darbs ir arī ļoti smags, saprata salīdzinoši nesen, kad Aizkraukles sociālajā dienestā bija pavadīti 14 gadi. “Tagad, izgājusi cauri dzīves līkločiem, ar četrdesmitgadnieces prātu sev atzīstu — vajadzēja ļauties pirmajai spontānajai izvēlei un koncentrēties uz ainavu arhitektiem. Tas ir tas, ko gribu darīt, strādāt ar prieku un arī nopelnīt. Nesaku, ka šo domu esmu “norakusi”. Tā vēl auklējas manī. Nonākt pie šādas atziņas palīdzēja gads kā bezdarbniecei. Tas bija apzināti izvēlēts dzīves lielākais atvaļinājums, kurā sapratu, ka negribu strādāt no astoņiem līdz pieciem, gribu būt pati savu domu noteicēja.”
Svinēt vai pieminēt?
“Tagad strādāju ģimenes uzņēmumā,” dziļi apmierināta ar esošo mirkli, teic Mārīte. Arī par ne tik jaukām lietām stāsta ar smaidu, kā, piemēram, to, ka uz savas ādas un no uzņēmējdarbības viedokļa izbaudījusi Latvijas likumus, kas par katru cenu nospiež un cenšas biznesu iznīcināt.
“‘‘Ziedos” iegādājāmies vasarnīcu un garā atvaļinājuma lielāko daļu pavadīju, ainavojot jeb iekopjot, uzfrišinot vasarnīcas apkārtni. Darīju to ar prieku no rīta līdz vakaram. Tad arī atcerējos, ka reiz vēlējos studēt ainavu arhitektūru,” joprojām nedaudz pārsteigta par šo sakritību — stāsta jubilāre.
“Četrdesmit gadi man atnākuši ar pavisam citām vērtībām, skatu uz dzīvi — baudu, mieru sniedz kas cits. Nē, tas mani neuztrauc, nebiedē. Redzu, ka arī daudzas manas vienaudzes, agrāk lielpilsētas dāmas, tagad ierokas lauku īpašumos. Tas nenozīmē, ka manī būtu nodzisis entuziasms, kļuvusi piezemēta.”
Mārīte atzīst — ideālā variantā sievietei jāstrādā pusslodzes algots darbs. Otra pusslodze sev, bērnam, ģimenei. Harmoniska dzīve esot arī viņas fiziskās jaunības noslēpums.
Nedaudz ar nožēlu atzīst, ka labprāt būtu gribējusi vairāk bērnu, bet tiem labākais laiks ir jaunībā. Šobrīd spēku un laiku velta jaunajam īpašumam, kurā tapšot arī dzīvojamā māja. “Dzīvosim laukos desmit minūšu braucienā no Aizkraukles.”
Viņas vārda svētki un dzimšanas diena valstī ir sēru dienas, tāpēc bērnības draudzene saka, ka par spīti likumiem, bet par godu draudzenei karogam melno lenti nesienot. Arī Mārīte piekrīt tam, ka latviešiem sēru kods ir pārāk dziļi. “Nesaku, ka jāaizmirst vēsture, bet šos notikumus var pieminēt arī citādāk. Mana dzimšanas diena būs klusa ģimenes un radu lokā. Nekad neesmu bijusi liela svinētāja. Bet Latvijas patriote noteikti. Svinu svētku dienas un, ārzemēs esot, vārdu “Latvija” saku ar lepni paceltu galvu un cenšos ieskaidrot, kur tā ir.” ◆
