Neretas novadā, divus kilometrus no Lietuvas robežas, ir Pilskalnes pagasts. Izveidots pirms 68 gadiem un, savus ziedu laikus pieredzējis, tagad pamazām novīst kā bez ūdens palicis augs. Viena pēc otras tukšojas ēkas, ar zāli aizaug takas. Tās ikdienā vairs min vien dzīves rūpju nomākti pensionāri, kuriem ne spēka, ne vēlēšanās pamest šo vietu, un bezdarbnieki, kas pēdējo cerību rod divos litros stiprināta alus.
Pirtsslotu smarža sen aizmirsta
Atšķirībā no daudziem Aizkraukles reģiona pagastiem, iebraucot Pilskalnē, pārņem izmisums un pesimisms. Kur vien skaties — pamestas ēkas. Ciema centrā, līdzās daudzdzīvokļu mājām, vīd pussagruvis šķūnis, ko, kā stāsta vietējie, pirms ugunsgrēka izmantoja kūtiņām. Sen pirtsslotu smaržu aizmirsusi sagrautā pirts ēka, un tai līdzās izdedžu smārds atgādina par kādreizējās katlumājas darbību. Vienīgais metāla priekšmets, kas no ēkas vēl nav izlaupīts, ir varenais skurstenis. Katlumāja darbojusies līdz 1992. gadam — pirms apkures sezonas sistēmā ielaists ūdens, bet krāsnis nav kurinātas. Naktī pēkšņi uznākušais sals apkures sistēmu iznīcinājis.
Tikpat bezcerīga aina ir mehānisko darbnīcu teritorijā. Sovhozs “Nereta” bija atpalikušo skaitā, un valsts, kā vien spēdama, centās to glābt. Uzcēla jaunas darbnīcas, tajās bija apsildāmas garāžas, smēde, virpotava, telpas dispečeriem un inženieriem. Līdz ar kolhozu un sovhozu likvidēšanu tolaik vēl moderno tehniku izvazāja.
Jumtu “rotā” koku
stumbri
Līdzās šobrīd vēl apdzīvotajai 12 dzīvokļu ēkai, kurā cilvēki mitinās vien septiņos mājokļos, ir visjaunākā Pilskalnes daudzdzīvokļu māja, pa kuras sienām tagad stiepjas dažādi vīteņaugi un jumtu “rotā” paaugušos koku stumbri. Ēkas galasienā gadskaitlis — 1980.
Pie mājas, kas atgādina šausmu filmās redzētās, satieku kādu sievu pusmūžā. Viņa mīt pretējā mājā un stāsta, ka pirms sešiem gadiem kaimiņi aizgājuši. Apdzīvoti bija vien daži dzīvokļi, ēkas uzturēšanas izmaksas augušas, iekrājās parādi par apkuri, ūdeni, tāpēc atlikušās ģimenes pārvietoja uz pārējām centra mājām.
Nepatīkama tikšanās
Satiktā pilskalniete ar ironiju stāsta par dzeramo ūdeni. To dzīvoklī, pateicoties Eiropas Savienības projektam, tagad piegādājot pa jaunām caurulēm. Ēkas pagrabā caurules gan neesot mainījuši, un rezultātā no krāna krūzē var ieliet kaut ko līdzīgu kafijai. Dzeramo ūdeni vedot no akas, kas pie tuvējās privātmājas. Bet par “kafiju” mēnesī tāpat 2 lati jāmaksā, citādi arī to atslēgšot.
Sarunu pārtrauc kāds vīrs ap gadiem 30. Stipri iereibis, rokās nes divus bikšu pārus. Tos noliek uz bēdīga izskata soliņa un par pagastu ir gatavs pastāstīt visu. Saku, ka visu man stāstīt nevajag, par to viņš kļūst manāmi aizkaitināts un piekodina, lai es “nelecos”.
“Pienenīte” sabruks pati
Ceļš ved gar pussabrukušu ēku tieši pretī citai daudzstāvu mājai — līdz bijušajam bērnudārzam. Tāpat kā pirts kādreiz pārdota arī bērnudārza “Pienenīte” ēka. To, ka šajā vietā vispār ir kāda būve, var nojaust, tikai pieejot tai ļoti tuvu. Pilnībā ieaugusi krūmos, latvāņos, kokos un zālē. Joprojām neesmu pārliecināts, ka tas ir bērnudārzs, veru durvis. Izpuvušās grīdas vietām iebrukušas, bet sienas vēl glabā pirms vairāk kā desmit gadiem te valdījušo noskaņu. Krāsains zīmējums no “Zaķīšu pirtiņas”, uz citas sienas — ilustrācija pasakai par rausīti. Dvielīšu pakaramie un pie katra atšķirīgs zīmējums — eglīte, sēnīte. Tagad ticu, ka te tiešām bijis bērnudārzs. Santehnika izplēsta, radiatoru vietās uz sienām tikai nekrāsotas svītras, uz grīdas mētājas logu rāmji. Viss liecina, ka bijušais bērnudārzs, visticamāk, pieredzēs nojaukšanu vai arī sabruks pats.
Satieku kādu citu pilskalnieti. Viņa pirms 50 gadiem atnākusi uz šejieni no Lietuvas, strādājusi cūku fermā. “Senāk pamatīgāk vajadzēja strādāt, nebija laika lapas grābt. Nesām malku, vācām sienu.” Pirms aptuveni desmit gadiem ap “Pienenīti” vēl rosījušies cilvēki. Uztaisījuši apkārt sētiņu, nopļāvuši zāli. “Laikam kapitāla pietrūka, pazuda. Žēl, ka pirti arī kādam atdeva. Nebija tajā slapjās tualetes, tāpēc pirti slēdza, vēlāk pārdeva. Kāpēc jumtu vajadzēja nojaukt, nav skaidrs,” saka pilskaniete.
Cer uz kaimiņu pagastu
Turpinot sarunas ar iedzīvotājiem, secinām, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc dzīve pagastā apstājusies un rit no kalna lejā, ir Pilskalnes skolas slēgšana. Līdz ar to zuda pēdējā cerība šajā vietā saglabāt niecīgākās izaugsmes iespējas. Skolas ēka ir viena no dažām, kas pasargāta no demolēšanas, un to izmanto ansambļa un deju kopas mēģinājumiem, pāris kultūras pasākumiem gadā, kā arī dušām un veļas mazgāšanai.
Savukārt kā uz vienīgo iespējamo darbavietu lielākā daļa pilskalniešu cer uz Valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāli Mazzalves pagastā. Mazzalvē arī mācās lielākā daļa slēgtās Pilskalnes skolas skolēnu.
