Aizvadītā nedēļa man kā meža nozares pārstāvim bija īpaša. Latvijā sākās Meža dienas, un līdz ar tām sākās arī meža stādīšanas sezona. Turklāt šogad aprit 80 gadu, kopš tās atzīmē Latvijā.
Aizvadītā nedēļa man kā meža nozares pārstāvim bija īpaša. Latvijā sākās Meža dienas, un līdz ar tām sākās arī meža stādīšanas sezona. Turklāt šogad aprit 80 gadu, kopš tās atzīmē Latvijā.
Savlaik meža stādīšana bija izteikti sezonāla nodarbošanās — aprīlī un maijā. Tiklīdz zeme apžuva, bija jāsteidz iestādīt plānoto daudzumu, jo, laikam kļūstot siltākam, stādīšana bija jāpārtrauc. Taču pēdējos gados situācija mainījusies. Kokaudzētavas piedāvā stādiņus arī konteineros, un mežu var stādīt gandrīz visu veģetācijas sezonu — kociņam neatkailina sakni, un tas labi ieaug. Vien pašā vasaras karstumā stādīt neiesaka. Mainījušās arī meža stādīšanas tradīcijas. Ir jaunas augsnes sagatavošanas tehnoloģijas, kuras ievērojami atvieglo darbu. Interesanti, ka pirms daudziem gadu desmitiem mežu bieži vien nevis stādīja, bet sēja. Visbiežāk tā rīkojās ar priedēm. Tomēr šāda darba efektivitāte bija daudz zemāka. Sēšana ne vienmēr izdevās, un bija ilgi jāgaida, līdz apsēto platību varēja dēvēt par jaunaudzi.
Pagājušajā nedēļā mežu stādījām kopā ar Jaunjelgavas vidusskolas 8.a klases audzēkņiem. Piedalījās arī skolas direktore un Valsts meža dienesta darbinieces. Pirms darbdienas beigām sāka līt, taču ceru, ka bērniem tas labo noskaņojumu nesabojāja.
Mežā šobrīd aktuāla ne tikai stādīšana, bet arī jaunu ceļu būvniecība. Tas nepieciešams, lai uzlabotu meža infrastruktūru. Ceļu tīkls šobrīd ir nepietiekams un nav salīdzināms ar ceļu tīklu valstīs, kur mežsaimniecība ir daudz attīstītāka. Jaunjelgavas iecirknī šogad nodos ekspluatācijā 13 kilometru meža ceļu.
Viens no aktuālākajiem jautājumiem, kuru tuvākajā laikā vajadzētu atrisināt, ir cīņa ar bebriem. Jaunjelgavas iecirknī gan problēmu šajā ziņā ir mazāk nekā, piemēram, Ērberģes iecirknī. Tomēr šī darba pamatā ir veiksmīga sadarbība ar medniekiem. Varu uzslavēt mednieku kolektīvu “Sērene”.
Vērojot zaru kaudzes, kuras mežizstrādes uzņēmumi savāc izcirtumos, un klausoties valdības ministru debates par nepieciešamību būvēt jaunas elektrostacijas, tā vien liekas, ka dzīvojam enerģētikas lielvalstī. Šķiet, zemkopības ministrs Mārtiņš Roze teica, ka šķeldas apjoms, ko šobrīd iegūst, nespēj apmierināt Latvijas pieprasījumu pēc kurināmā elektrostacijas vajadzībām. Lai arī tas segtu pusi vai trešdaļu, tā būtu vismaz daļēja situācijas risināšana un valsts enerģētiskās neatkarības palielināšana. Taču patlaban šo ieceri atmet kā nederīgu. Šobrīd šķeldu ved uz Lietuvu, Igauniju, Zviedriju un citām valstīm. Acīmredzot mums savu energoresursu pietiek un pāri paliek, ja varam šķeldu pārdot ārzemniekiem. Šobrīd Lielbritānijā gatavojas būvēt lielu elektrostaciju, kurā kā kurināmo izmantos koksnes atlikumus un šķeldu. Mēs žēlojamies, ka šāda enerģija ir pārāk dārga. Kāpēc Lielbritānijai tā nav par dārgu? Viņiem taču ir ogles, kas ir daudz izdevīgāks kurināmais, turklāt būs milzīgi transporta izdevumi, un tomēr viņi gatavi izmantot koksni. Noteikti daļa šķeldas, ko sadedzinās šajā elektrostacijā, būs arī no Latvijas.
Diskutē arī par to, ka elektrostaciju, kurā sadedzinātu ogles, Latvijā nevar celt nelielo ogļskābās gāzes emisijas kvotu dēļ. Es uzskatu, ka šis kvotu sadalījums ir netaisnīgs. Kvotas sadalītas pēc ražošanas apjomiem, taču būtu jāņem vērā nevis tas, cik lieli ir ražošanas apjomi, bet cik liela ir dabas iespēja šo ogļskābo gāzi atkal pārvērst skābeklī.
Pagājušajā nedēļā noslēdzās parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē, lai dotu tautai iespēju nepieciešamības gadījumā atlaist Saeimu. Es respektēju to cilvēku viedokli, kuri gāja un parakstījās. Tomēr man šajā jautājumā ir cits viedoklis.
Saeimu ievēl uz četriem gadiem. Vai mēs to vēlamies atzīt vai nē, Saeima tomēr ir mūsu sabiedrības spogulis. Kāda ir mūsu sabiedrība, tāda ir arī Saeima. Neviens nevar apgalvot, ka Saeima, kuru ievēlētu ārpus kārtas, būs labāka par iepriekšējo. Vēlme iegūt tiesības atlaist Saeimu ir kā Sniegbaltītes pamātes sindroms. Paskatās spogulī — ja attēls nepatīk, spoguli sasit, bet attēls jau paliek tas pats. Četri gadi ir laiks, kas mums atvēlēts, lai spogulī ieraudzītu, kādi mēs izskatāmies. Šajā laikā sabiedrība var mainīties un nākamajās vēlēšanās izdarīt gan secinājumus, gan citu izvēli. Lai kaut kas mainītos Saeimā, vispirms jāmainās pašai sabiedrībai, tad arī spogulī pēc četriem gadiem redzēsim citu attēlu.
Jāņem vērā arī tas, ka Satversme ir dokuments, kurš savlaik izstrādāts ļoti rūpīgi. Tajā pārdomāti sadalīta vara, tiesības un pienākumi. Pamatlikumu cenšas grozīt pēc iespējas retāk, turklāt parasti grozījumi skar nenozīmīgas nianses. Mēs savukārt vēlamies mainīt varas sadalījumu. Neesmu pārliecināts, ka to vajag darīt.
No apcietinājuma aizvadītajā nedēļā atbrīvoja Saeimas deputātu Juri Boldānu, kuru notiesāja par vēlēšanu dokumentu viltošanu. Viņš nolēmis turpināt darbošanos politikā un pošas arī atpakaļ uz Saeimu. Domāju, jāpieņem īpašs likums — cilvēki, kuri pārkāpuši likumu un par to sodīti, nedrīkst nodarboties ar likumu pieņemšanu. Demokrātiskās valstīs politiķi amatus atstāj pat tad, ja tikai radušās aizdomas par kādu likumpārkāpumu, negaidot, līdz tiesā nolasīts notiesājošs spriedums.
Šajā skaistajā pavasarī es vēlos pasveicināt visus meža nozarē strādājošos, īpaši tos, kuru galvas jau sirmas, un novēlēt viņiem stipru veselību un vēl daudz skaistu pavasaru. Ojārs Vācietis ir teicis:
“Mazs priedēns mazus zarus pleš,/Bet mākoņus drīz ganīs./Un nebūs priede vairs, bet mežs —/ Tas mežs, kas būs pēc manis”.
