Staburadzietei Ritai Kaziņai šajā nedēļas nogalē lieli svētki — septiņdesmitā dzimšanas diena. Jubileja gan svētdienā, taču svinības sākas jau šodien.
Staburadzietei Ritai Kaziņai šajā nedēļas nogalē lieli svētki — septiņdesmitā dzimšanas diena. Jubileja gan svētdienā, taču svinības sākas jau šodien.
Tuvinieki gādājuši, lai Ritas kundzei šodien nebūtu jādomā ne par ko citu, vien jāpriecājas par ciemiņiem.
— Dēls jubilejai noīrēja pirti, un man nav jāraizējas, kur galdus klāt, ko uz tiem likt, — priecājas Rita Kaziņa. — Būs daudz ciemiņu, un es patiesi varēšu izbaudīt savu dzimšanas dienu, nebūs jālauza galva par saimnieciskām lietām.
Staburadziete gan piebilst, ka ēst gatavo labprāt, īpaši pīrāgus un tortes. Viņas ceptās kūkas atzinīgi novērtējis ne viens vien kārumnieks. Arī darbs savlaik bija saistīts ar ēdināšanu — Rita Kaziņa strādāja Pļaviņu hidroelektrostacijas ēdnīcā.
Saista jaunceļamā pilsēta
Tas bija laikā, kad hidroelektrostaciju vēl tikai cēla. Ritu ieinteresēja jaunceļamā Stučkas pilsēta, un viņa no dzimtās Lubānas ieradās jaunbūvē Daugavas krastā.
— Strādāju ēdnīcā, tā tolaik bija lielā barakā, vietā, kur šobrīd ir autobusu stacija. Vēlāk aizgāju strādāt kokzāģētavā, tur strādāja arī vīrs, — stāsta Rita Kaziņa. — Ilgu laiku autobusu stacijā biju konduktore, tad Pļaviņu stacijas priekšniece. Pēdējā darbavieta man bija VEF telefonaparātu rūpnīcas avīžu kiosks, bet nu jau piecpadsmit gadu esmu pensijā.
Kaut sākotnēji jaunā pilsēta Ritas kundzei ļoti patika, Kaziņu ģimene pirms vienpadsmit gadiem pārcēlās dzīvot Staburaga pagastā.
— Pilsētas burzmā noguru, traucēja mašīnas, trokšņi. Gribējās uz laukiem, un Staburaga plašumi šķita vispiemērotākie, — tā jubilāre.
Kaimiņzēns par mazbērnu
Jaunajā dzīvesvietā sabiedriskā Rita ātri iemantoja apkārtējo labvēlību, sadraudzējās ar vietējām sievām un nu jūtas Staburagam piederīga. Viņa pat ieguvusi “mazbērnu” — kaimiņzēnu Jānīti.
— Mazais Jānītis man ļoti pieķēries. Bieži kopā spēlējamies, — stāsta Rita Kaziņa. — Mans dēls dzīvo Ogrē, bieži ciemos atbraukt nevar, bet Jānītis man tikpat kā pašas mazdēls.
Par Staburaga pagastu un tā ļaudīm Rita Kaziņa teic tikai labus vārdus. Pa šiem gadiem gleznainajā vietā ļoti pierasts.
— Dēls aicināja pie sevis uz Ogri, padzīvojām pie viņa divus gadus, bet ilgāk nespējām — gribējās atpakaļ.
Dārzs kā magnēts
Vadot dienas lauku klusumā, Ritas kundzei pietiek laika gan dārza darbiem, gan atpūtai pie televizora, kur iecienītākās ir prāta spēles, kā arī rokdarbiem.
— Dārzs ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Nepacietīgi gaidu, kad varēšu rušināties zemītē, kaut nav vairs veselības, kājas brīžiem neklausa, — atklāj jubilāre. — Vēl nesen teicu, ka šogad dārzu vairs neapkopšu, nav spēka, bet, jo tuvāk pavasaris, jo nemierīgāks prāts. Draudzenes smej, ka es noteikti pati pirmā būšot dārzā.
Vēl viena aizraušanās ir rokdarbi. Ada zeķes, cimdus, jakas, adījumi savlaik ne vienā vien izstādē rādīti. Ar krustdūrienā izšūtiem spilveniem gaviļniecei pilna māja.
— Spilvenu tik daudz, ka nav kur likt. Daudzi uzdāvināti draugiem, radiem, arī ciemiņiem mēdzu dāvināt pašas izšūtus spilvenus.
Spītīga, kā jau Auns
Ritas kundze bilst, ka gadus nemaz nejūt:
— Vai tad man jau septiņdesmit? Pat nemanīju, kā laiks aizskrējis! Kaimiņi saka — no manis starojot enerģija. Laikam tādēļ, ka esmu pavasara bērns, dzimusi laikā, kad viss plaukst, zeme mostas no ziemas miega. Arī raksturs man tāds dzīvīgs, mierīgi nosēdēt nevaru. Un arī spītīga esmu, kā jau Auna zīmē dzimusi.
