Skrīverieti Ilgu Alksni pārsteidza un aizkustināja kāds notikums — nejaušība, sakritība vai sveiciens no vīra bitenieka, kurš jau pāris gadu atdusas kapu kalniņā. Uz viņa kapa pieminekļa bija uzmeties bišu spiets. Ar redakcijas starpniecību bites ieguva jaunas mājas skrīverieša Edgara Dzerkaļa dravā.
“Kaimiņš mani atveda pie Induļa, kādu laiku nebiju kapu apraudzījusi,” stāsta skrīveriete. “Piebraucām pie kapiem, skatos — uz pieminekļa liels tumšs plankums. Piegāju tuvāk un redzu — uz akmens uzmeties bišu spiets. Biju tik pārsteigta, pat apraudājos.” Ilga un Indulis iepazinās skolā, abi mācījās Vecbebru tehnikumā, apguva bitenieka arodu. “Mūsu izlaidumā absolventu vidū bijām divi pāri. Pēc skolas beigšanas vīrs neklātienē studēja Fiziskās kultūras institūtā un paralēli strādāja Vecbebru tehnikumā, izaudzināja viena izlaiduma kursu.”
Piecdesmito gadu vidū Alkšņu ģimene pārcēlās uz Skrīveriem. Ilgas kundze strādāja Zemkopības institūtā, bet pēc slimošanas nodarbojās ar kultūras dzīves vadīšanu. Aktīvāk ar biškopību Indulis sāka darboties pēc aiziešanas pensijā. Kad bitenieks aizgāja aizsaulē, pēc kāda laika iznīka arī bišu saimes.
Indulis un Ilga izaudzināja divus bērnus, dēlu un meitu. “Meita dzīvo Rīgā, tāpēc mazdēls Uģis vasaras pavadīja pie mums Skrīveros, abi ar vecotēvu tad brauca uz bišu dravu. Tā tas sākās,” atceras Ilgas kundze. Pēc vidusskolas absolvēšanas mazdēls iestājās augstskolā, bet, sapratis, ka studijas neinteresē atgriezās pie savas sirdslietas — bitēm. Radās iespēja, un Uģis pusotru gadu strādāja par bitenieku Havaju salās. Patlaban Uģis ir apmeties Austrālijā. “Nu jau puika tur dzīvo divarpus gadu, ierīkojis bišu dravu, laikam uz palikšanu. Nez, vai nebūs kādu dāmu “apcēlis” un pie tā visa vainīgs vecaistēvs,” smej Ilgas kundze.
