Nu man vienreiz pietiek! Gribu atsevišķu dārza mājiņu meža vidū bez kaimiņiem! Es savā vasarnīcā jūtos kā sevišķi bīstama valsts noziedzniece, kuru izseko visi apkārtējo mitekļu īpašnieki. Mans īpašums robežojas ar trim kaimiņiem. Vispār jau viņi ir burvīgi cilvēki, bet nez kāpēc uzskata, ka viņiem īpaši jāuzmana mana rosība dārzā. Neteikšu, ka esmu talantīga dārzniece, bet, lai neizkristu no vidusmēra latviešu aprites, kaut kā jau rušinos pa dobēm, ievērojot mēness fāzes un sentēvu metodes. “Vai, mīļā, cik tev laba zeme, tik treknas pienenes nevienā dārzā neesmu redzējusi,” pa sētas spraugu lūrēdama, savu indes artavu pašā rīta agrumā uzšļāca dārza kaimiņiene Aņa no labās puses. “Ko tu te mokies un klausies tajos sievišķos, nāc, labāk ierausim aliņu!” Indriķi no dārza darbiem savā komandā vilināja Valfrīds, kaimiņš no kreisā flanga. Savukārt garāmejošā kaimiņiene apjautājās, vai vakar bijām slimi, ka nemanīja mūs dārzā. Nu, vieni spiegi mums apkārt! Laikam vajadzēs labi augstu metāla žogu.
