Reti kurš Aizkraukles rajonā nepazīst mūzikas skolotāju Ziedoni Puķīti. Viņa audzēkņi piedalās konkursos un gūst godalgotas vietas.
Reti kurš Aizkraukles rajonā nepazīst mūzikas skolotāju Ziedoni Puķīti. Viņa audzēkņi piedalās konkursos un gūst godalgotas vietas. Tā pamatā ir mūzika, ko Puķīša kungs atklājis jau bērnībā, un darbs, nežēlojot sevi un citus.
Sāk ar raķešu modeļiem
–– Bērna ceļš pie mūzikas sākas tad, ja kāds no vecākiem viņu atved uz mūzikas skolu. Vai arī jūs vecāki savulaik sūtīja mācīties mūziku?
–– Mācīties spēlēt pūšaminstrumentus es sāku vēlu –– 12 vai 13 gadu vecumā. Būtu jāsāk agrāk –– deviņu, desmit gadu vecumā. Tas atkarīgs arī no ģimenes tradīcijām. Neuzskatu, ka nāku no mūziķu ģimenes, lai gan mans vectēvs labi dziedāja, bet tēvs spēlēja pūtēju orķestrī, mājās arī vijoli un ģitāru. Māsa mācījās spēlēt klavieres, taču man bija citas intereses –– būvēju raķešu modelīšus, patika galdnieka darbs –– tēvs Alūksnē strādāja galdniekdarbnīcā.
Kad mācījos 6. klasē, aizbraucām ekskursijā uz Cēsīm. Uz brīdi iegāju kultūras namā, bet tur notika bigbenda mēģinājums. Tieši tobrīd skanēja saksofona solo. Man tas tik ļoti palika atmiņā, un es sapratu, ka vēlos spēlēt tikai un vienīgi saksofonu.
Saksofonam pietrūkst naudas
–– Vai izdevās?
— Aizgāju uz mūzikas skolu, jo gribēju mācīties spēlēt šo instrumentu, taču saņēmu atbildi, kādu reizēm nākas dzirdēt arī citiem bērniem, kuri šodien izvēlas kādu instrumentu: vai jums pietiks naudas, lai šo instrumentu nopirktu? Arī manai ģimenei tolaik nebija 600 rubļu saksofonam, tāpēc nācās mācīties spēlēt līko tauri, ko sauc par tenoru. Spēlēju arī trombonu. Labi veicās konkursos, un tā pamazām kļuvu par muzikantu, vēlāk arī par mūzikas skolotāju. Bija gan mirklis, kad varēju izvēlēties –– braukt uz sporta nometni, jo savlaik aktīvi sportoju, vai uz nometni, kur orķestris gatavojās Dziesmu svētkiem. Neatceros īsti kādēļ, taču izvēlējos mūziku.
Ģimenē spēlē visi
–– Vai jūsu ģimenē visi ir mūziķi?
–– Jā. Sieva Alla māca spēlēt klavieres. Meita Inga pašlaik mācās vijoles spēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas trešajā kursā, bet dēls Jānis — Jāzepa Mediņa mūzikas skolā saksofona klasē. Arī viņa pirmais instruments nebija saksofons. Vispirms viņš pabeidza klavieru klasi, tikai tad sāka mācīties spēlēt pūšaminstrumentus.
–– Vai kādreiz spēlējat četratā?
–– Bērni biežāk spēlē kopā ar māti, jo viņa ir ne tikai klavierspēles skolotāja, bet arī koncertmeistare –– spēlē pavadījumu. Vijolei klavieru pavadījums paredzēts biežāk, tāpēc Inga kopā ar māti spēlē biežāk. Ja ejam ciemos pie radiem, parasti nespēlējam, jo mūzika mums tomēr ir darbs, nevis vaļasprieks. Turklāt ciemošanās reizes ir ļoti retas — bieži vien tām neatliek laika. Tiem, kuri tikai sāk mācīties mūziku, jau uzreiz sāku skaidrot, ka svētki muzikantam nav brīvdienas, bet grūtākās darbdienas, jo jāspēlē, lai citi varētu atpūsties.
Man ir trīs bērni. Pirmajā ģimenē ir dēls Andrejs. Kaut arī tolaik biju precējies tikai divus gadus, Andrejam esmu palīdzējis, cik vien spējis. Arī viņš pabeidza mūzikas skolu, spēlē klavieres, ģitāru un brauc spēlēt pie manis uz Skrīveriem vokāli instrumentālajā ansamblī. Sazvanāmies gandrīz katru dienu.
Jāstrādā līdz galam
–– Ko jūs visaugstāk vērtējat bērnos, kuri pie jums mācās mūziku?
–– Apņemšanos iesākto paveikt līdz galam un pēc labākās sirdsapziņas. Tas man no vectēva, īsta latviešu zemnieka. Ja viņš ko darīja, paveica visu līdz galam. Ja ir mēslu talka vai malkas skaldīšana, darbs nebeidzas, kad pārcirsta pēdējā pagale vai izvesta pēdējā krava. Pēc tam viss jāsakopj.
Varbūt egoistiski, taču es, strādājot ar bērniem, atklāti pasaku, ka daru visu no sirds, to prasu pretī un vērtēju visaugstāk. Ja arī pietrūkst talanta, taču ir centība, var sasniegt ļoti daudz.
Spēlēt nenozīmē pūst. Šāda attieksme mani ļoti kaitina. Spēlē ar sajūtām, sirdi, dvēseli un prātu. Katrreiz jāatdod kāda daļiņa no sevis. Tikai tad mūzika sāk skanēt īsti. Ja to nedara, tad tā ir pūšana, kaut gan no malas izskatās, ka spēlē.
Orķestris kā instruments
–– Kuru instrumentu šodien labprāt spēlētu jūs pats?
–– Es sevi neuzskatu par profesionālu mūziķi, drīzāk par muzikantu. Mūzika katram skan dvēselē. Man nav vēlēšanās to izpaust uz āru ar kādu vienu instrumentu. Arī komponistam taču mūzika nerodas spēlējot, bet dvēselē.
Mans mīļākais instruments ir orķestris. Tas ir diriģenta instruments, jo tikai no malas šķiet, ka diriģents vada, patiesībā viņš spēlē.
–– Cik jums ir šādu “instrumentu”?
–– Skrīveru vidusskolas orķestris “Riču raču”, divi saksofonistu kvarteti Skrīveros, Kokneses pagasta kultūras nama orķestris un saksofonistu kvartets. Strādāju arī Skrīveru un Kokneses mūzikas skolā.
Bizness traucē mūzikai
–– Vai ir kas tāds, ko jūs savā dzīvē gribētu mainīt? Varbūt tomēr kaut kas nav izdarīts tā, kā gribētos?
— Savlaik vai katru copēju iepretim attīrīšanas iekārtām Daugavas malā, bet no rīta braucu uz Rīgu strādāt –– spēlēju profesionālajā pūtēju orķestrī “Rīga” tenoru un trombonu. Tieši spēlēšanas šajā orķestrī Gunāra Ordelovska vadībā man pietrūkst visvairāk. Varbūt aiziešana no šī orķestra ir mana lielākā kļūda. Tolaik sākās juku laiki, veidojās kooperatīvi, un arī es metos ar mūziku saistītā biznesā, taču orķestri nācās pamest laika trūkuma dēļ.
Masu produkcija no rietumiem
–– Arvien vairāk pārņemam rietumu vērtības, arī mūzikā. Kā jūs tās vērtējat?
— Biežāk spēlējam rietumos tapušus skaņdarbus, taču tie ir daudz vienkāršāki nekā pašu mājās radītie. Rietumos tapusī mūzika ir melodiska, toties vienkārša. Ar retiem izņēmumiem tā ir tikai masu produkcija. Kad braucam uz ārzemēm, mums vajadzētu iestudēt un lepoties ar mūsu komponistu mūziku. Tā bieži vien ir augstvērtīgāka.
Rietumos nekur nav arī mūzikas skolu, kur viss notiktu tik augstā profesionālā līmenī kā pie mums. Tieši mūzikas kultūra un augstais profesionālais līmenis ir tas, ko mēs nedrīkstam zaudēt. Man dzīves moto ir: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.”
Brīvajā laikā makšķerē
–– Vai arī jūsu vaļasprieks saistīts ar mūziku?
–– Mans vaļasprieks ir makšķerēšana. Vienīgi tam pietrūkst laika. Pirms gadiem piecpadsmit, kad sāku dzīvot Aizkrauklē, biežāk izdevās ņemt rokās spiningu un doties uz Daugavas krastu. Lai makšķerētu, nekur tālu gan neesmu braucis. Vienīgi dzimtajā pusē –– Alūksnes ezerā. Ja vien ir brīvs laiks, braucu uz Alūksni, jo tur dzīvo mana māte.
Agrāk bija ne tikai vairāk brīva laika, bet arī zivju. Tagad ar spiningu var nostaigāt no Aizkraukles kultūras nama līdz “Ziedu Gravām” un neko nenoķert. Bet kādreiz te bija līdakas, mežavimbas. Bija reizes, kad zivs pieķērās vai katrā makšķeres iemetienā.
Izvelk riepu
–– Vai pie ūdeņiem gadījies piedzīvot ko neparastu?
–– Pašam nav gadījies no ūdens izvilkt zvejnieku zābaku, bet būt klāt komiskā brīdī gan. Makšķerējām kopā ar māsasvīru. Viņa āķim pēkšņi kaut kas pieķērās. Kāts saliecās, šķiet, galā kas milzīgs, tvēru ķeseli, lai palīdzētu, taču viņš pievilka klāt nogrimušu automašīnas riepu… Interesantākais, ka viņš riepu iecēla laivā un veda mājās.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ziedonis Puķītis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1958. gada 23. maijs, Alūksne.
NODARBOŠANĀS: mūzikas pedagogs.
IZGLĪTĪBA: vidējā pedagoģiskā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola.
ĢIMENE: precējies, sieva Alla, trīs bērni — meita Inga, dēli Andrejs un Jānis.
VAĻASPRIEKS: makšķerēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
***
Citi par skolotāju Ziedoni Puķīti
Skrīverietis Jānis Kaličus, mācījies spēlēt trombonu, darbojas orķestrī “Riču raču”:
–– Ļoti prasīgs un stingrs skolotājs. Viņam ir īpaša humora izjūta. Esmu mācījies pie citiem mūzikas pedagogiem, taču Puķīša kungs ir stingrākais no viņiem, un atzīme ļoti atkarīga no ieguldītā darba. Arī skaņdarbi, ko viņš piedāvā apgūt, ir sarežģīti, taču tas palīdz iegūt meistarību.
Koknesiete Silvija Cīrule, Kokneses mūzikas skolas direktore:
–– Ar Puķīša kungu iepazinos pirms divdesmit gadiem, strādājot toreizējā Stučkas mūzikas skolā. Viņš ir sabiedrības dvēsele. Otrreiz viņu iepazinu 2000. gadā, kad meklēju skolai pūšaminstrumentu skolotāju. Puķīša kungs neatteica.
Kā cilvēks viņš ir atskabargains, paštaisns un ļoti mērķtiecīgs. Kā pedagogs –– talantīgs, ļoti strādīgs, prot atrast kopīgu valodu ar katru skolas audzēkni. Ir ļoti stingrs un prasīgs, taču šīs īpašības bērnus neatbaida, bet gan pievelk.
Viņš ir kā dzīvsudrabs, kas nav ne mirkli mierā pats un liek kūsāt visam, kas notiek ap viņu.
