29. maijā Tallinā sākās pirmais Baltijas valstu un ziemeļvalstu seminārs pret sieviešu tirdzniecību.
29. maijā Tallinā sākās pirmais Baltijas valstu un ziemeļvalstu seminārs pret sieviešu tirdzniecību. Nav iespējams pret cilvēku tirdzniecību cīnīties, nevēršoties pret prostitūciju, un tikai vienas valsts ietvaros.
Šīgada sākumā Latvijas 11 lielāko pilsētu ielu reklāmstendos parādījās neparasti plakāti ar diegos iekārtu marioneti, brīdinot par jaunā brīvības laiku fenomena — cilvēktirdzniecības — briesmām. “Tevi pārdos kā lelli” — šis moto vēl joprojām skan ausīs.
Pārdots 2000 baltiešu gadā
Cilvēktirdzniecību uzskata par vienu no bīstamākajām nelegālās migrācijas formām. “Eiropols” lēš, ka aptuveni 120 000 darījumu slēgti Rietumeiropā, un aptuvenie aprēķini liecina, ka par tirgus darījumu objektiem ik gadus kļūst arī vismaz 2000 jauno sieviešu no Baltijas zemēm. Latvijas sabiedrība ir maz informēta par cilvēktirdzniecību mūsdienās, un to vispār neuzskata par Latvijai aktuālu problēmu.
— Vai plakāta noņemšana liecina par akcijas finišu? — to Saeimas ESIC vaicāja Starptautiskās migrācijas organizācijas (IMO) Rīgas biroja projekta koordinatorei, šīs akcijas “virsdiriģentei” Elīnai Niedrei.
— Baltijas valstu sabiedrības informēšanas kampaņu finansē Zviedrijas Starptautiskā attīstības aģentūra. Pērnā gada oktobrī veicām pētījumu par sabiedrības informētības līmeni, kas ietverts plašākā aptaujā. Tūkstotis respondentu atbildēja arī uz mūs interesējošiem jautājumiem, piemēram, kāpēc meitenes vēlas strādāt ārzemēs? Vai valstij vajadzētu palīdzēt meitenēm, kuras piespiedu kārtā ārzemēs kļuvušas par prostitūtām? Vai jums ir nācies saskarties ar cilvēktirdzniecību? Atbildes uz pēdējo jautājumu rādīja, ka ģimenes locekļus šī satraucošā parādība nav skārusi nevienam aptaujas dalībniekam, 0,6% ar to saskāries kāds radinieks, 1,5% — draugi, 6,8% — kolēģis vai paziņa. Kopā tātad vairāk par 8 procentiem.
— No valsts 2,4 miljoniem iedzīvotāju tas neliekas maz. Kā ar gatavību palīdzēt?
— 2,1% domā, ka palīdzēt nevajag nevienam. 89% aptaujāto uzskata, ka atbalstu pelnījušas tās meitenes, kuras ārzemēs nokļuvušas krāpniecības rezultātā, solot viņām kādu citu darbu. Ievērību pelna fakts, ka 44% mūsu zemes iedzīvotāju uzskata: meitenes būtu pelnījušas palīdzību jebkurā gadījumā, arī tad, ja apzināti nokļuvušas verdzeņu statusā. Esam daudz tolerantāki par mūsu kaimiņiem, jo Lietuvā tā domā tikai 19%, bet Igaunijā — 21%. Mūsu mērķis nebūt nav aicināt cilvēkus nebraukt strādāt uz ārzemēm, bet gan apdomīgi izvērtēt katru piedāvājumu.
Kā sevi pasargāt?
— Šķiet, vairākumam aplamu priekšstatu varētu radīt sagaidītais bezvīzu režīms.
— Nav ļaunuma bez labuma. Bezvīzu režīms devis iespēju brīvi apceļot Eiropu, tajā pašā laikā tas radīja labvēlīgu augsni arī nelegālajiem migrantiem un strādniekiem. Tāpēc atgādinu, ka bez darba atļaujas nedrīkst strādāt algotu darbu nevienā pasaules valstī, arī Eiropā ne. Ja cilvēks strādā nelegāli, viņš ir absolūti neaizsargāts, taču no slimības vai nelaimes gadījuma neesam pasargāti neviens. Turklāt, ja šādu nelegālo strādnieku aiztur un deportē, turpmāk cilvēks zaudē tiesības 5—10 gadu ieceļot šajā valstī. Ja cilvēku 25 gadu vecumā šādi izraida no Vācijas, jāatceras, ka turpmākos 5 vai 10 gadu viņš nedrīkstēs ieceļot ne tikai Vācijā vien, bet gan visās Eiropas valstīs.
— Kā tad sevi pasargāt?
— Firmas pamazām sakārto savu darbību, jo jūt, ka tām rūpīgi sekojam gan mēs, gan Valsts nodarbinātības dienests. Arī sabiedrība kļuvusi informētāka. Šobrīd daudz bīstamāki ir individuālie “cilvēku mednieki”.
Shēma ir visai primitīva, un līdzīgā veidā ārzemju bordeļos neapzināti nokļuvušas daudzas Latvijas meitenes. Jauns, izskatīgs cilvēks ar profesionāli trenētu aci nolūko savu “upuri” stacijā, autoostā, kafejnīcā. Viņi iepazīstas, sāk satikties. Puisim ir laba mašīna, kurā viņš meiteni vizina. Arī puiša draugiem ir labas mašīnas, kopīgi izbraukumi, kafejnīcu apmeklējumi dažu nedēļu laikā meitenes necilo ikdienu padara līdzīgu sapnim. Viņu lutina ar dārgiem pirkumiem — apģērbu, rotaslietām. Meitenei šķiet, ka puisis viņu mīl… Pēc kāda laika seko piedāvājums strādāt ārzemēs un pašai labi nopelnīt. Nereti uz ārzemēm viņi brauc abi kopā, puisis paņem meitenes pasi, it kā ar ieganstu nokārtot darba atļauju. Brīdī, kad atdota pase, meitene pat neapjauš, ka viņa ir pārdota. Seko paziņojums, ka iekārtošana darbā izmaksājusi, teiksim, 20 tūkstošu dolāru, kas nu meitenei būs jāatpelna kādā bordelī. Tālāk sakari ar puisi zūd.
— Vai ir pamats uzskatīt, ka sabiedrības informēšanas kampaņai būs panākumi?
— Pagaidām gan aizritējis tikai pirmais posms ar jau minētajiem plakātiem. Interesants bija klips televīzijā. Visai negaidīti gan izvērtās mūsu kampaņa radio. Sludinājums bija iecerēts viltīgi un, mūsuprāt, labi: sākumā mazliet vulgāra vīrieša balss piedāvāja jaunietēm darbu ārzemēs, izglītība un valodas zināšanas neesot nepieciešamas, jābūt jaunai un simpātiskai, gatavai riskēt. Pēc tam sievietes balss visai skarbi atgādināja neticēt vilinošiem piedāvājumiem, jo tevi pārdos kā lelli… Šokējoši, bet tieši pēc šī sludinājuma zvanīja daudz meiteņu, tikai… diemžēl viņas tajā bija saklausījušas vienīgi pirmo daļu. Taču negribētu šo radio sludinājumu uzskatīt par kļūdu, jo patiesībā jau sasniedzām savu mērķi — meitenes piezvanīja mums!
Meitenes uzrunās tualetēs
— Otrajā kampaņas posmā, kas teju teju sāksies visā Latvijā, informēsim iekštelpās (restorānos, kafejnīcās, klubos). Zīmīga detaļa — plakāti būs tualetes telpās. Uzskatu to par ļoti oriģinālu un veiksmīgu reklāmas aģentūras atradumu. Cilvēktirdzniecības problēma, jo sevišķi attiecībā uz prostitūtām, ir ļoti personiska un pat intīma lieta. Tualetē meitene var justies brīvi, neviens tur nepamanīs viņas interesi par šo plakātu. Lielāka formāta plakātus izvietosim arī skolās, pašvaldību ēkās, kā arī nodarbinātības dienestos. Izplatīsim arī divu veidu brošūras: vienā būs konkrēti padomi, kā pareizi doties strādāt uz ārzemēm, ko darīt, lai nekļūtu par seksuālās izmantošanas upuri. Otra būs apjomīgāka, un tajā apkopoti meli un patiesība par cilvēktirdzniecību mūsdienās. Šogad plānots arī trešais posms — konkrētas sarunas ar skolēniem un jauniešiem.
— Tomēr neskaidrs paliek jautājums, kā nepilngadīgās meitenes tiek pāri Latvijas robežai. Katrs zina, ka jau ilgāku laiku, pat ar klasi ekskursijā braucot, vecākiem jātērē nauda par īpašu notāra apliecinātu izceļošanas atļauju.
— Šī vairāk ir Tikumības policijas kompetence. Parasti gan izmanto viltotas pases, un pašu izceļotāju atbilstoši izkrāso, radot pilngadības ilūziju. Taču arī vecāku neapdomība reizēm ir pārsteidzoša. Piemēram, zvana vecāki un stāsta, ka viņu atvase vēloties braukt strādāt par dejotāju uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem, prasa mums, vai rakstīt šo atļauju. Kad vaicāju, vai viņi apzinās iespējamo risku, skan atbilde: “Jā, bet viņa tur pelnītu naudu un varētu atbalstīt ģimeni…”.
— Vai jūsu pētījumi rāda arī riskantākās vecuma grupas, reģionus, tautības?
— Esam izveidojuši meitenes modeli, uz kuru orientējam savu kampaņu. Pirmais vecums ir 13 — 15 gadu, kad viņa vēl pasīvi sapņo par iespēju strādāt un labi nopelnīt ārzemēs. Nākamais posms ir 16 — 20 gadu, kad viņa aktīvi meklē šo iespēju. Vidusskolu beidzēji ir visai būtiska riska grupa. Daļa izvēlas ārzemes, nezinot, ko īsti darīt nākotnē, citas neiekļūst augstskolā un nevar atrast piemērotu darbu Latvijā. Trešā grupa (20—30 gadu vecas) jau apzināti un mērķtiecīgi kļūst par prostitūtām ārzemēs.
Meitenes lielākoties nāk no lauku reģionu maznodrošinātajām ģimenēm, daudzām ir visai zems izglītības līmenis. Šīs meitenes bieži ikdienā sevi apliecina dažādos riskantos pasākumos, it kā ir opozīcijā sabiedrībai, dažkārt pat nonāk konfliktā ar likumu.
Mani personiskie vērojumi mudina domāt, ka tieši mazpilsētās daudz biežāk saglabājies mīts par ārzemēs valdošo leiputriju, kur meičām atliks tikai žilbinoši pasmaidīt, lai kļūtu, ja ne par filmas varoni, tad par fotomodeli gan.
Parole: trešo dienu līst
— Kurās Eiropas zemēs lielākoties nokļūst baltās “verdzenes” no Latvijas? Presē dominē stāsti par Vāciju, Skandināviju.
— Tirdzniecība šobrīd izvēršas Itālijā, Spānijā un Portugālē. Turklāt meitenēm šīs valstis šķiet interesantākas gan siltā klimata, gan tāluma un eksotikas dēļ. Daudz meiteņu ir arī Šveicē, viņas parasti peļņā devušās labprātīgi. Ir Kiprā un Izraēlā. Ja ņemam vērā deportēto meiteņu skaitu, viņas gan lielākoties atceļo no Vācijas.
— Kā jūs palīdzat šiem upuriem?
— Palīdzēt iespējams vienīgi tad, ja meitene pati meklējusi palīdzību. Diemžēl Latvijā pagaidām nav atbilstoša projekta cilvēktirdzniecības upuru atbalstam, ceram, ka drīzumā tāds būs un mēs paši varēsim šiem upuriem palīdzēt atgriezties un rehabilitēties pēc pārdzīvotā. Citās Eiropas zemēs tādas programmas ir, un meitene jau atgriežas ar šo rehabilitācijas “paketi”, turklāt viņai ir piešķirti līdzekļi rehabilitācijai, kurus ieskaita IMO kontā. Tad mēs kopīgi izvērtējam meitenei nepieciešamo — vai tā ir dzīvesvieta, vai profesionālā apmācība, vai valodas apguve (nereti latviešu valodas neprasme, kura liedz atrast atbilstošu darbu Latvijā, noved ārzemēs krievvalodīgās jaunietes), vai vajadzīga mediķa vai psihoterapeita palīdzība.
— Kāda tad ir pareizā rīcība?
— Ja meitene ārzemēs nokļuvusi nopietnās problēmās, visdrošākais veids ir vērsties Latvijas pārstāvniecībā vai policijā. Daļa meiteņu baidās no policijas, taču policijai svarīgi apzināt un atklāt cilvēktirdzniecības tīklus jebkurā valstī. Nekad policija cilvēktirdzniecības upuri neuztvers kā noziedznieci. Savukārt Latvijas pārstāvniecība ārzemēs ir vienīgā iestāde, kura tiesīga meitenei izdot jaunus dokumentus. Viņi var sazināties ar meitenes tuviniekiem, kuri nosūtītu pārstāvniecībai naudu atceļam. Ja gadījumā pārstāvniecība ir tālu no mītnes vietas, allaž var vērsties nevalstiskajās sieviešu organizācijās, kas aktīvi apkaro sieviešu tirdzniecību. Arī IMO biroji, baznīcas neatteiks palīdzību. Protams, pasi viņi neizdos tik un tā.
Tomēr katrai meitenei, pirms doties uz ārzemēm, būtu jau iepriekš jāizmodelē rīcība kritiskai situācijai, piemēram, vienojoties par kādu īpašu kodētu frāzi (piemēram, jau trešo dienu līst), kura tuviniekiem liktu saprast, ka meitenei draud briesmas, taču viņas tālruņa sarunas noklausās.
