Starp vārdiem “avantūra”, darbība, kuras rezultāti atkarīgi no nejaušības, un “Valdis Valters” var likt vienādības zīmi. Studējis ar domu kļūt par juristu, bet vēlāk aizrāvies ar dzelžu metināšanu. Māsas Ineses iedvesmots, dienām veidojis sarežģītas koka skulptūras, kuras vēlāk dažās minūtēs sadedzinātas. Viņš neieslīgst rutīnā un neļauj ikdienas pelēcībai sevi nosmacēt. Līdzko jūt tuvojamies tās elpu, tā zina, ka dzīvē kaut kas jāmaina.
Metāla pīles un
delfīni
— Kādēļ izvēlējies studēt juristos, tomēr studijas nepabeidzi?
— Papīri dzīvē nekad nav saistījuši. Tas ir tik garlaicīgi, nevaru ciest sēdēšanu un bakstīšanos. Izturēju četrus gadus, nokārtoju kvalifikāciju, bet beigās kaut kā gadījās citi darbi, augstskolu atliku uz vēlāku laiku. Cerēju, ka jurista darbs iepatiksies. Tagad domāju par filozofijas studijām.
— Ko ieteiktu studēt jauniešiem, kuri šobrīd par to domā?
— Datorlietas. Pats gan, ja arī otrreiz vajadzētu izlemt, ko studēt, tās neizvēlētos. Man vajag kaut ko interesantāku. Arī tas, ko pašlaik daru, jau sāk apnikt, jūtu, ka jāmaina kaut kas. Ir cilvēki, kuri iegūst izglītību, strādā savā specialitātē, bet pēc laika saprot, ka tas nav īstais, ko viņi vēlas darīt. Citi sēž 30 gadu vienā darbā, kas riebjas, bet neko dzīvē nemaina. Kam tas vajadzīgs? Nekad nav par vēlu kaut ko mainīt.
— Vai sen nodarbojies ar metināšanu?
— Kādus septiņus, astoņus gadus. Es to saucu par metālapstrādi. Gatavoju visu, ko vien iespējams uztaisīt no metāla. Sevi par mākslinieku gan neuzskatu. Kaut ko sev uztaisu, draugiem. Sākās tas ar SIA “M. A. — TAKA”, kas nodarbojas ar tiltu celtniecību, tad māsa mani “piespēlēja” kādai māksliniecei Rīgā, kura gatavoja dažādus dizaina objektus “Galerijai Azur” — pīles, delfīnus un citus, slīpēju metāla lējumus — plaukstas lieluma vēžus. Māksliniece veidoja skices, es biju ideju realizētājs.
Dzēšamais pa
rokai
— Pats savas idejas taču arī esi realizējis?
— Parasti kā dāvanas dzimšanas dienās. Radu bērniem, piemēram, nesen uzmeistaroju koka lādi, ja mājās nepieciešama kāda mēbele — uztaisu galdu, krēslu. Pašam patika kāds koka galds, kura virsmā iestrādāju riteņu ķēdes, zobratus un virsū stikls. Galds nepatika manai meitenei, tāpēc tagad tas nolikts malā, nelietojam. Tāpat pie darbnīcas mētājas liela metāla lampa, kurai neradām lietojumu. Bet pasūtījuma darbi ir redzami visā Latvijā. Nezinu, kur pašlaik ir darbs “Kliedzēji” — divi no metāla plāksnēm veidoti cilvēki. Agrāk tie bija Vecrīgā, bet nu kaut kur aizvesti. Jauno vokālistu konkursam “Jaunais vilnis” Jūrmalā kopā ar mākslinieku Kārli Īli no nerūsējošā tērauda un akmens gatavojām skulptūru “Čells”. Drīzumā paredzēts darbs metālā “Dzērves”, kas nonāks Bauskas pusē.
Tas, ka radītie objekti nepaliek darbnīcā, bet dzīvo savu dzīvi, raisot cilvēkos emocijas, rada gandarījumu. Citādi šo darbu nemaz nedarītu.
— Redzēju, ka pirms kāda laika darbnīcā no metāla gatavoji lāci dabiskā lielumā. Kā metāla figūra top?
— Tas bija pasūtījums no Bauskas puses. Sākumā ir skice, tad no putuplasta izgriež formu, virsu apmetina ar metāla stieplēm un formu beigās izdedzina. Deg labi. “Azūram” tā gandrīz angāru nodedzināju. Metinot oglīte iekrita formā. Veiksmīgi nodzēsu. Lai putuplastu darba gaitā pasaudzētu, to var noklāt ar apmetuma kārtu, bet tā strādājot nodrūp, tāpēc drošībai vienmēr līdzās ir spainis ūdens un ugunsdzēšamais aparāts.
Uguns rada baudu
— Esi veidojis ne tikai metāla, bet arī ledus, uguns skulptūras. Tās nav aizrāvušas tā kā metāls?
— Itālijā, kūrortpilsētā Livinjonā, bija projekts, kam izgatavoju divas ap trīs metrus augstas presēta sniega skulptūras — sejas. Atkal jau intereses dēļ — kā būs? Bija interesanti. Māsa atrada šādu konkursu internetā, aizsūtīja savas skices, un, neraugoties uz to, ka konkursā pārsvarā piedalās vietējie mākslinieki, atsaucību guva arī Latvijas piedāvājums. Nedēļu pavadījām Itālijā — dienā darbs, vakarā izklaides. Uzņemšana bija laba, bet vietējo attieksme jūtami negatīva, nelaipna. Reiz aiznesām uz darbnīcu uzasināt instrumentus, bet meistars mūs ignorē un apkalpo tikai itāliešus. Līdz pateicām, ka mēs esam sniega skulptūru festivāla dalībnieki. Līdzīgi bija arī Francijā. Tur Asteriksa atrakciju parkā metināju dažādas konstrukcijas. Secinājums par turienes cilvēku attieksmi pret darbu — pie mums mēra katru milimetru, lai būtu pēc plāna, bet tur nobīde par metru — tas ir normāli…
— Uguns skulptūras arī tapušas ārzemēs?
— Nē, Rīgā un Gulbenes novada svētkos, Latgalē. Ar tām skulptūrām ir tā — skrūvē un dedzini. Skices skulptūrām zīmēja Kārlis Īle un citi. Izpildīju vairāku mākslinieku darbus. Gulbenes pusē skulptūras gatavojām nedēļu, Rīgā — trīs dienas. Viens, ko labi atceros, bija milzu auseklītis. Četri vīri cēlām to gaisā. Piebāž ar salmiem, salej ar cepamo eļļu un, kad aizdedzina, sadeg ļoti ātri.
— Nav žēl sadedzināt tik ilgi un grūti tapušu darbu?
— Tur jau ir tas efekts, kad viss iet pa gaisu.
— Aizkrauklei neesat piedāvājuši ko līdzīgu?
— Projekts ar ledus skulptūrām Ziemassvētku laikā bija iesniegts novada domē, bet to neatbalstīja. Tas “nosita apetīti” piedāvāt citas idejas. Bija iecere atvērt skulptūru darbnīcu zem klajas debess, kurā darbotos mākslinieki un jebkurš interesents.
Vīns un basģitāra
— Ko tev nozīmē ceļot?
— Ceļojums ir atpūta. Fotografēšana, bet ne pilsētās. Cenšos būt dabā — kalnos. Tuvākais ieplānotais brauciens ir uz mūzikas festivālu Lietuvā šīs nedēļas nogalē. Pasākums notiek mežā, kopā sanāk elektroniskās mūzikas grupas. Biju tajā arī pirms pāris gadiem kopā ar metālmākslinieku aizkrauklieti Antu Brimerbergu. Gatavojām performanci, piedalījos arī kā metinātājs, bet uz skatuves kāpu maskā, un uzdevums bija radīt dzirksteles.
— Tev patīk mūzika. Ne tikai klausies, bet arī spēlē?
— Skrīveru mūzikas skolā esam grupa “Eyes? Her Eyes!?”, kura reizi nedēļā sanāk, lai savam priekam paspēlētu. Spēlēju basģitāru. Sākās ar konkursu “Dziesma manai paaudzei”, kad tas notika Aizkrauklē. Mūsu Jānis Biķernieks ir bundzinieks — monstrs, un trešais grupā ir ģitārists skrīverietis Gatis Pankulis.
Patīk arī ko citu darīt. Šogad gribu noraudzēt medus un ķimeņu vīnu. Arī vīna raudzēšana ir interesants process. Augļu un ogu vākšana gan ir tā nepatīkamākā daļa, raudzēšana un testēšana — interesantākā.
— Nemitīgi tiecoties pēc kā jauna, nepieciešams arī “drošības spilvens”. Kas tas ir tev?
— Mana draudzene, tēvs, kurš man savulaik ļoti palīdzējis. Arī māsa un kopīgā piedalīšanās projektos.
Dzied Itālijas baznīcā
— Tev drīz būs 30. Jūti sevī kādas pārmaiņas?
— Vēl nav, bet varētu būt interesanti. Arī 18 gados vairs nebija kā pirms tam. Tad sapratu, ka beidzas visatļautība.
— Vai nākotnē paliksi Latvijā?
— Laikam. Uz kādu laiku ir jāaizbrauc, lai atpūstos no Latvijas. Cilvēki, viņu attiecības te ir ļoti drūmas. Kad pēc ilgāka Anglijā pavadīta laika atgriezos Latvijā, šis drūmums ļoti nomāca. Šogad piedāvāja braucienu uz Franciju, bet atteicos. Dzelžu lietas jau sāk apnikt, jo tagad tas, kas būs nākamajā dienā, jau ir nojaušams. Jūtu, kas būs nākamā joma, bet pagaidām tā lai paliek noslēpumā. Metāla lietas varētu palikt kā vaļasprieks. Tas, ko esmu iedomājies darīt, varētu būt mērķis, ko sasniegt nākotnē, bet dzīvē visādi var gadīties.
— Lepojies ar to, ka esi latvietis?
— Kopā ar ansambli un dejotāju grupu bijām ekskursijā Itālijā. Iegājām baznīcā un vienkārši sākām dziedāt. Kad gājām prom, pie mums pienāca kāda sieviete. Teica, ka ļoti paticis dziedājums, balsis. Prasīja, no kurienes mēs. Tad es biju lepns. Stāstījām, ka no Latvijas. Viņa tādu zemi nezināja.
