Neretas kultūras namā ar komēdiju “Balkona ragneši” viesojās Nacionālā teātra aktieri Zane Jančevska, Mārtiņš Brūveris, Voldemārs Šoriņš, Dailes teātra aktieris Juris Kalniņš un Neatkarīgā teātra “Kabata” aktrise Aīda Ozoliņa. Pēc izrādes mākslinieki labprāt dalījās savos iespaidos par Neretu un pārdomās par to, kāpēc izvēlējušies doties pie skatītājiem arī uz nelieliem lauku kultūras namiem.
Tiekamies brīdi pēc teātra izrādes — aktieri ir pārģērbušies, novākuši dekorācijas, un gaisā strāvo pozitīvs enerģijas lādiņš, ko mākslinieki guvuši no spēles.
Uzreiz vaicāju, kādas ir izjūtas, spēlējot uz tik mazas skatuves salīdzinoši nelielā kultūras namā? Visi aktieri ir vienisprātis: neliela skatuve un zāle starp aktieriem un skatītājiem rada ciešāku saikni, un šaurība zvaigznēm izpausties netraucē.
Teātris provocē uz sarunu
“Pirmais iespaids, kas man radās, iebraucot Neretā: te viss ir sakopts un sakārtots. Treknos kolhozu gadus, kad aktierus kultūras namos uzņēma ar vērienu, jau esam aizmirsuši. Tagad mums ir izveidojušās darba attiecības — mēs atbraucam, nospēlējam, mums par padarīto samaksā, un sveiki un uz redzēšanos! Mums bija ļoti patīkams pārsteigums, ka Neretā mūs gaidīja arī kā cilvēkus, ne tikai kā darba darītājus, kuriem par to samaksāts. Un te ir tā māksla veidot attiecības — mums tās jāveido ar skatītājiem zālē un tiem cilvēkiem, kuri mūs sagaida laukos un mazpilsētās,” stāsta Voldemārs Šoriņš.
“Protams, mēs braucam ar teātra izrādēm pie skatītājiem daļēji arī materiālās situācijas dēļ, lai nopelnītu, taču domāju, ka pāri visam tomēr ir komunikācija — cilvēks ar cilvēku. Mūsdienās šīs dzīvās tikšanās arvien vairāk nomaina pret televīziju, video un internetu. Tāpēc mūsu misija ir “izvilkt” cilvēku no mājām, lai cik grūti tas arī būtu. Dzīvais teātris, saskarsme tomēr ir pilnīgi kas cits, ko nevar aizstāt neviens televīzijas šovs. Tā ir reāla enerģijas apmaiņa, dvēseļu tuvums un dzīvā saruna, kas ir ļoti vajadzīga. Teātris mūs provocē uz šo sarunu un liek padomāt par lietām, kam ikdienas skrējienā neatliek laika.”
Neretā pirmo
reizi
Nacionālā teātra aktrise Zane Jančevska Neretā bija pirmo reizi. Aktrise atklāj, ka daudzreiz ir prātojusi, kā šī vieta izskatās tagad, kā te bijis tolaik, kad dzīvojis rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, jo kinofilmā “Aija” viņa spēlēja galveno lomu. Vai rakstnieks staigājis pa šiem ceļiem, pa kuriem tagad ejam mēs? Aktrise apbrīno arī luterāņu baznīcu pašā Neretas centrā, kas pieminēta vairākos Jāņa Jaunsudrabiņa darbos.
“Esmu ļoti gandarīta te būt un priecājos, ka mums ir iespēja atbraukt uz laukiem, jo arvien vairāk lauku cilvēku nevar atļauties aizbraukt uz Rīgu. Protams, mums ir liela atbildība parādīt kvalitatīvu aktierspēli, labu izrādi, lai cilvēki gūtu gandarījumu. Mūsu priekšrocība ir tā, ka esam maza aktieru grupiņa, mēs varam braukt uz Neretu, Auci vai Rēzekni, ja vien mūs aicina. Domāju, ka cilvēki pie tā ir jāradina. Te sēžot, atcerējos savu bērnību, kad vecāki mani bija paņēmuši līdzi uz viesizrādi. Neatceros, par ko tā izrāde bija, bet atmiņā palikusi teātra atmosfēra, aktieri, grims un dekorācijas. Arī šodien Neretā bija mazi bērniņi, un es ceru, ka šī skatuves burvība viņus aizraus un viņi kādreiz paši nāks uz teātra izrādēm.
Lielie teātri nekad vairs nebrauks ar izrādēm uz laukiem, jo tas nevienam nav izdevīgi. Ar to jāsamierinās,” domā aktrise.
Kultūra ir risks
Aīda Ozoliņa atklāj, ka pirms dažām dienām ar izrādi viesojušies Dundagā, skatītāju bijis pavisam maz, bet vietējais uzņēmējs ielējis degvielu atpakaļceļam — vai tas nav brīnišķīgi? Agrāk bija lielās rajonu kultūras pārvaldes, kas piemaksāja par tādiem aktieru braucieniem, tagad nekā tāda vairs nav.
“Man gribas dziedāt himnu tiem lauku cilvēkiem, kuri kā doni Kihoti cīnās par to, lai kaut kas vēl būtu un pastāvētu. Vieglākais būtu pacelt rokas un pateikt: viss, es neko nedarīšu, cilvēki nenāk ne uz teātra izrādēm, ne ballēm, viņiem neko nevajag. Domāju, ka to pieņemtu kā pašsaprotamu lietu, nevis novērtētu, kādas pūles vajag, lai kaut ko izdarītu. Bet ir cilvēki, kuri neliekas mierā, un es priecājos, ka tādi ir visā Latvijā, katrā stūrītī ir tādi kultūras cilvēki, tāpēc cerība mums ir!” pārliecināts Voldemārs Šoriņš.
Kultūra vienmēr ir risks. Veidojot izrādi, neviens ar nodomu neveido to sliktu, bet par iznākumu neviens tāpat nav pilnīgi pārliecināts.
Kas tavā
ledusskapī?
Mārtiņš Brūveris domā, ka kultūras namu var salīdzināt ar grāmatu veikalu vai ģimeni: “Ieej un paskaties, kāds tur ir grāmatu plaukts un ledusskapis — vai tur ir pelmeņi un “O!Kartes” paliekas vai laba literatūra. Domāju, ka tā ir intelekta pazīme, kad cilvēki izvēlas, ko aicināt, ar kādu izrādi, un ko neaicināt, lai audzinātu savus skatītājus. Tā ir misijas apziņa. Daudzi laucinieki nevar aizbraukt uz galvaspilsētu — nosacīto mākslas metropoli, un tā ir mūsu misija, ko mēs atvedam uz laukiem, ko parādām un kādā līmenī. Šajos braucienos ir arī tik daudz romantikas. Man liekas, ka šobrīd nav īsta kontroles mehānisma, kas kontrolētu, cik un kāda mēroga pasākumi notiek pagastos. Ja pašvaldībām vajadzētu atskaitīties Kultūras ministrijai par padarīto, domāju, skatītāju rindas būtu pilnākas un arī paši pagodinātu ar savu klātbūtni. Lielākoties amatpersonas demonstrē savu nostāju kultūras jomā, neapmeklējot pasākumus.”
Nav divu vienādu izrāžu
Juris Kalniņš piebilst, ka viņu nodarbina lielo teātru repertuārs — arvien vairāk un biezā slānī veido projektu teātra izrādes, līdz ar to kritiķiem ir maz darba.
“Slikti ir tad, ja kritizētāji ir tie, kuri paši nekad nenāk uz izrādēm un koncertiem. Manuprāt, vadībai būtu jāsēž pirmajās rindās. Mums visapkārt ir tik daudz kritiķu, kuri prot tikai pateikt — man patika vai man nepatika. To var pateikt jebkurš profāns, bet kāda tam nozīme?” domā Voldemārs Šoriņš.
Aktieri ir vienisprātis, ka izrādes izdošanās tomēr ir atkarīga no skatītājiem — kā viņi to uztver, vai atraisās un uzķer galveno domu. Tāpēc arī nav divu vienādu izrāžu, tā katru reizi ir mazliet citāda — atkarībā no publikas, no noskaņas, no saiknes.
***
Pēc sarunas man radās atziņa: jo inteliģentāki, pieredzējušāki, profesionālāki un populārāki aktieri uz skatuves, jo vienkāršāki, atklātāki un cilvēciskāki viņi ir dzīvē. Lai piepildās pašu aktieru vēlējums — lai šī ir viņu pirmā, bet ne pēdējā viesizrāde Neretā!
