Vērtē Agita Grīnvalde-Iruka, laikraksta “Staburags” galvenā redaktore
Kauns atzīties, bet manā grāmatu tārpa mūžā bija vairāku gadu periods, kad lasīšanai neatlika laika. Taču nu atkal esmu atgriezusies lasītāju rindās un kļuvusi par regulāru bibliotēkas apmeklētāju. Esmu detektīvromānu un kriminālromānu cienītāja, un, meklējot kārtējo lasāmvielu, Aizkraukles bibliotēkas darbinieces man ieteica Daces Judinas grāmatu “Tīrītājs”, kas ir jaunākā sērijā “Izmeklē Anna Elizabete”.
Dace Judina ir viena no ražīgākajām un, kā man teica Aizkraukles bibliotēkā, iesakot šo grāmatu, arī viena no labākajām un iecienītākajām kriminālromānu autorēm Latvijā. Lai gan pēc profesijas viņa ir režisore un psiholoģe, ilgu laiku darbojusies žurnālistikā. Bijusi kriminālziņu redaktore un žurnāliste laikrakstos “Likuma Vārdā” un “Fakts”, rakstījusi par kultūru un izklaidi, bijusi teātra recenzente, modes un stila lapu redaktore, intervētāja laikrakstā “Rīgas Balss”. Autore ar laiku pievērsusies apjomīgākiem darbiem, un tapuši daudzi romāni, kas bibliotēkās nolasīti driskās.
“Tīrītājs” mani aizrāva jau no pirmajām lappusēm, taču, turpinot kopā ar autori šķetināt grāmatā aprakstītos noziegumus, tā atmiņā atsauca kādu krievu detektīvseriālu, kura nosaukumu gan neatceros. Tajā bija stāsts par kādu vērīgu dāmu, kuras dzīvesdraugs bija izmeklētājs. Viņu kompānijā bija kāds atvaļināts policijas ģenerālis un vēl daži acīgi ļaudis, un visas sarunas par un ap noziegumiem un noziedzniekiem notika kādā piepilsētas savrupnamā pie apaļā galda. Grāmatā šī aina ir kā nokopēta. Arī te centrālā persona ir detektīve Anna Elizabete, kuras dzīvesdraugs ir izmeklētājs. Te ir arī dzīvesgudrā vecmāmiņa Roze, atvaļināts ģenerālis, kas kopā ar policijas izmeklēšanas grupas dalībniekiem piepilsētas mājas viesistabā pie galda risina sarunas par notikušajiem noziegumiem — par kapsētā atrasto dubultapbedījumu, kurā pirms mēneša pazudušā virsprokurora līķis, par Rīgas nomalē, pamestā mājā, nogalētu datorpirātu, par mežā mašīnā uzsprāgušu mediju magnātu.
“Dace Judina ar jauno grāmatu it kā noslēdz tēmu, kas vijas cauri viņas pēdējiem trim romāniem — shēmas, manipulācijas ar cilvēkiem un viņu vājībām, kas kādam vai kādiem ļauj iegūt varu un naudu. Viņa skaidri parāda, kas ir tie instrumenti, ar kuru palīdzību var ietekmēt sabiedrību, viņai to pat nenojaušot,” rakstīts interneta vietnē “Siena kaudze”.
Lasot šo romānu, man radās sajūta, ka ar tā palīdzību, iespējams, autore varējusi pateikt to, ko viņa varbūt nevarētu pateikt, strādājot kādā medijā. “Tīrītājs” nav dokumentāls stāsts, tas ir autores radīts kriminālromāns, taču visi notikumi tajā cieši savijušies ar pēdējo gadu skaļākajiem politiskajiem un ekonomiskajiem skandāliem Latvijā — tā ir ietekmes sfēru pārdale mediju jomā, naudas aizplūšana no bankām, oligarhu sarunas, shēmotāji un darījumu aizkulises. Spēle ar cilvēku dzīvēm un likmes uz lielu naudu. Autore arī pati teic, ka viņas romānu sižetus rada pati dzīve — izlasītais, redzētais, noklausītais, pašas un citu piedzīvotais. Sanācis tā, ka “Annas Elizabetes” sērijā pirmo esmu izlasījusi pēdējo grāmatu, taču tā ir radījusi manī vēlmi izlasīt arī visas pārējās. ◆
