“Aktīva, allaž smaidīga un starojoša!” — tā par Iršu pagasta iedzīvotāju Lāsmu Riekstiņu teic kolēģi un paziņas. Lāsmas darbdiena paiet krīzes centrā “Dzeguzīte”, vakarus viņa pavada mājās ar mazo Viesturu un kopā ar draugu plāno nākotni.
Lāsma piedzima Latgalē, Krāslavas rajonā. Taču, kad meitenei apritēja gads, ģimene pārcēlās uz Bebru pagasta “Lejniekiem”. Tur aizritēja Lāsmas saulainā bērnība. Meitene mācījās Pērses pamatskolā Iršos, vēlāk — Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā. Lāsma teic, ka viņai skolas laiks saistās ar ļoti jaukām atmiņām gan par skolotājiem, gan skolasbiedriem. Jau vairākus gadus viņa dzīvo Iršos, bet paralēli darbam un dēliņa audzināšanai arī studē.
Ar audzīti joki mazi
— Tu strādā krīzes centrā “Dzeguzīte”. Ko tu tur dari?
— “Dzeguzītē” esmu jau divus gadus. Sāku kā pulciņu vadītāja. Mācīju bērniem visu, ko pati protu — teātra mākslu, dejas, pasākumu organizēšanu un vadīšanu. Vēlāk mani pieņēma darbā par audzinātāju zēniem. Visi brīnījās: “Kā tu ar viņiem tiec galā? Tu tāda maziņa, bet viņi tik…” — par bērniem man nācās dzirdēt visu ko. Taču es zinu, ka viņi mani mīl un ciena, tieši tāpēc te strādāju. Bērni saprot, ka ar šo audzīti, kā mani sauc, joki mazi, tāpēc jāuzklausa vien ir.
— Tātad esi atradusi atslēgu bērnu un jauniešu sirdīm. Ne visiem tas izdodas.
— Laimes atslēdziņu mēs meklējam ikviens un nepārtraukti. Bērni ātri man pieķērās. Viņiem ir svarīgi uzticēt kādam savu sāpi. Maz ir tādu, kam viņi uzticas, jo dzīve daudz ir darījusi pāri. Visu glabāju pie sevis, droši vien tāpēc bērni mani ciena. Dažkārt jau ir grūti zināt tik daudz, bet uzticība jānopelna un jāprot to arī nosargāt.
Varēja tikai fantazēt
— Kļūt par skolotāju vēlējies jau bērnībā?
— Nē, tolaik tā noteikti nebija mana sapņu profesija. Ja man kāds vidusskolā būtu teicis, ka būšu skolotāja, es noraidoši purinātu galvu un teiktu: “Tur taču ir vajadzīga tāda pacietība, kāda man nepiemīt!”. Vispirms gribēju izmēģināt spēkus žurnālistikā, bet neizturēju pārbaudījumus. “Izgāzos” praktiskajā daļā, kad bija jāveido sižets par “Maskačku” — noziedzīgo dzīvi Maskavas ielā. Es, lauku meitene, varēju tikai fantazēt, kas un kā tur notiek, bet nepaveicās. Varbūt nebija lemts. Tad iestājos filologos. Studēju gandrīz divus gadus, bet sapratu, ka tulkošana no latīņu un grieķu valodas nav domāta man. Turklāt nebija viegli savienot mācības un vēl divus darbus Rīgā. Tāpēc pārgāju uz Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Mācos 3. kursā, būšu latviešu valodas un literatūras skolotāja. Neesmu gan nekāda cītīgā studente, jo pirmajā vietā man ir dēliņš Viesturs, tikai tad darbs un skola. Studēju, kad ir nauda. Kad nav, ņemu akadēmisko mācību atvaļinājumu. Man neviens nekad naudu uz paplātes nav pasniedzis, pašai par visu bija jācīnās jau no pusaudzes gadiem.
Dēls dzied himnu
— Bērnam vajag daudz uzmanības. Vai darba dēļ Viesturam atliek mazāk laika?
— Tā ir bieži vien. Viesturam drīz būs četri gadi, un es ļoti lepojos ar viņu. Bērns man nozīmē ļoti daudz, tāpēc kremt, ka viņam neiznāk veltīt tik daudz laika, cik vēlētos. Apzinos, ka laiks skrien vēja spārniem un Viesturam ir nepieciešama mana mīlestība un uzmanība. Bērnībā vecāki bērnam ir nepieciešami visvairāk, jo dzīves pamats ir jāieliek jau mazotnē. Tāpēc iekavēto cenšos dažādi kompensēt. Parasti savu brīvdienu veltu tikai Viesturiņam — spēlējamies, blēņojamies, lasām grāmatas, krāsojam, mācāmies dziedāt dziesmas. Viņš prot nodziedāt gan Valsts himnu, gan latgaliešu tautasdziesmu “Rūžeņa”, kas ir viena no manām mīļākajām dziesmām. Nereti šur tur arī aizbraucam.
Brauc, kur acis rāda
— Ceļošana ir vaļasprieks?
— Laikam tā ir. Man ļoti patīk iesēsties savā “bembītī”, paņemt līdzi dēliņu un vizināties. Pārsvarā braucam pa Latviju. Bērnam jāmāca mīlēt savu zemi. Bieži vien dodamies izbraucienos ar draugiem, kuri arī ir tikpat aktīvi kā es. Nav pat svarīgi, kurp doties. Reizēm ir tā: pieceļamies, pabrokastojam, iesēžamies mašīnā un braucam, kur acis rāda. Man ļoti patīk braukt ar auto, reiz pat piedalījos dragreisā Jēkabpilī.
— Kā tu pati sevi raksturotu?
— Lai gan daudzi mani atceras kā lielu aktīvisti, bērnībā biju diezgan kautrīga. Jā, visur piedalījos, bet iekšēji biju ļoti nedroša. Tas laikam saistīts ar to, ka agri zaudēju tēvu. Ārpus skolas daudz laika pavadīju vienatnē pie dabas, biju tāds “nesamaitāts dabas bērns”. Mani neaizrāva ne alkohols, ne cigaretes. Šajā ziņā mani principi nav mainījušies. Bērnībā daudz sapņoju, rakstīju stāstus un dzeju, šo nodarbi neesmu pametusi. Šad tad kaut ko “uzskricelēju”. Taču ne citiem, bet lai dvēselei mierīgāk.
Agrāk aktīvi sportoju, īpaši padevās soļošana. Rajonā guvu pirmās vietas. Man vienmēr ir paticis arī volejbols. Diemžēl laika trūkuma dēļ tagad reti iznāk uzspēlēt.
Ciemos pie Valsts prezidenta
— Zinu, ka valsts svētkos viesojies pie prezidenta. Pastāsti par to!
— Man bija liels gods doties uz Rīgas pili pie Valsts prezidenta Valda Zatlera. Vispirms jau liels pārsteigums bija, saņemot ielūgumu. Sākumā šķita: nē, tas nevar būt, kāds mani droši vien izjokojis. Bet, kad tādu pašu ielūgumu saņēma arī direktore, sapratu, ka viss ir nopietni. Mūs ielūdza par sniegto ieguldījumu, darbojoties “Dzeguzītē”. Balle bija ļoti krāšņa, zāle izdekorēta, visapkārt skaisti tērpušās dāmas un kungi. Jauks pasākums ar brīnišķīgām emocijām — tāda man šķita viesošanās pie valsts pirmā pāra.
Glabā vecāsmātes austās jostas
— Pērnvasar bērnunamu audzēkņu sadziedāšanās svētkos kopā ar savām meitenēm ieguvi trešo vietu. Priekšnesumā izmantojāt austas jostas. No kurienes tās?
— Tas bija ļoti jauks pasākums, kurā, turot rokās manas vecāsmātes austās jostas, dziedājām dziesmu “Rūžeņa”. Sākumā zālē bija klusums, nodomāju, ka priekšnesums neizdevās. Taču pēkšņi sākās aplausu vētra. Par iegūto trešo vietu biju ļoti pārsteigta. Vecmāmiņa savulaik bija liela rokdarbniece, bet nu dus kapu kalniņā. Viņas darinātās jostas ir piemiņa, tāpēc glabāju tās kā lielu dārgumu.
Sapņi ir jālolo
— Tev dzīvē ir viss, ko var vēlēties — darbs, kas patīk, mājas, ģimene. Vai tomēr kāro vēl kaut ko?
— Man ir daudz dažādu sapņu, un es vienmēr pēc kaut kā tiecos. Bet, lai iecerētais piepildītos, sapņi ir jālolo, un es tos loloju savā sirdī. Kas zina, varbūt ar laiku piepildās. Vēl jāpabeidz studijas, jāizaudzina un jāizskolo Viesturiņš.
— Kas ir tavas dzīves dzinulītis?
— Droši vien viss, kas apkārt. Prieku rodu gan mazās, gan lielās lietās. Taču dzīvē nepieciešams arī spēks. To nemeklēju pasaulē, bet gan sevī. Man patīk, ka mani pamana, tas stimulē. Nelabprāt iesaistos konfliktos, taču vienmēr gribu izteikt savu viedokli. Es mīlu sevi, cilvēkus un lietas visapkārt. Ticu sev un arī Dievam, bet cilvēkiem gan pilnībā uzticos diezgan reti — tas tādēļ, lai aiztaupītu sirdssāpes.
