Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta II pakāpes apbalvojuma zīmi “Par priekšzīmīgu dienestu” saņēma Aizkraukles daļas vada komandieris Kaspars Ļebedevs.
Kaspars par apbalvojumu ir gandarīts, tomēr teic, ka ir saņēmis arī augstāku apbalvojumu — Iekšlietu ministrijas sudraba Goda zīmi. Aizkraukles daļā viņš strādā 16 gadu, no tiem 13 — par vada komandieri. Aizkraukles profesionālajā vidusskolā kādreiz ieguvis ugunsdzēsēja kvalifikāciju, pēc tam pabeidzis Ugunsdzēsības tehnisko skolu.
Jautāts par ugunsgrēkiem un glābšanas darbiem, kas visspilgtāk palikuši atmiņā, Kaspars teic, ka visu redzēto cenšas aizmirst, jo tās ir nelaimes un, glābjot citus, var ciest arī pats glābējs. “Atceros, pirmajā gadā, kad sāku strādāt, dzēsām ēku, taču, kad pagājām malā, siena uzreiz sabruka. Tas ir riskants un psiholoģiski smags darbs,” stāsta vada komandieris. “Vissmagāk ir tad, kad autoavārijās vai ugunsgrēkos pieaugušo vainas dēļ iet bojā bērni. Krapē reiz dzēsām dzīvojamo ēku, un kādā daudzbērnu ģimenē viens bērns bija pazudis. Viņš bija ielīdis skapī, kur viņu atradām sadegušu. Aizkrauklē, piecstāvu mājas pagrabā Skolas ielā, bija izcēlies ugunsgrēks, lieli dūmi pa ventilācijas šahtām bija aizgājuši līdz piektajam stāvam, cilvēki nesaprata, kas notiek. Stipri piedūmoti bija arī dzīvokļi, un cilvēki izliecās pa logiem, jo viņiem vairs nebija gaisa. Iedzīvotāji krita panikā, un tādos brīžos viņi var arī izlēkt pa logu, nepadomājot, ka ir piektajā stāvā. Toreiz centos visus nomierināt un radīt pārliecību, ka mēs visus izglābsim.”
Kā gan darba lietas mājās izdodas aizmirst? “Man ir citas lietas un problēmas, ar kurām nodarboties,” saka Kaspars, un tad uzzinu, ka viņš ir arī lauksaimnieks — Klintaines pagastā ar ģimeni kopj liellopus un nedaudz arī cūkas, barību lopiem izaudzē paši. Pavisam saimniecībā ir 18 liellopu. Vecbebros ieguvis lauku īpašumu apsaimniekotāja kvalifikāciju. Neklātienē pabeidzis Rīgas Starptautisko biznesa administrācijas augstskolu, vispirms iegūstot pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību uzņēmējdarbības specialitātē, pēc tam arī bakalaura diplomu un uzņēmuma vadītāja kvalifikāciju. Ir Zemnieku saeimas biedrs. “Man patīk laukos strādāt, jo ar lauksaimniecības darbiem nodarbojos jau kopš bērnības,” saka Kaspars.
Lielas attīstības perspektīvas savai bioloģiskajai saimniecībai viņš gan neredz, jo tad vajadzētu vismaz 100 hektāru zemes, viņam ir tikai 40 hektāru. Kādreiz nebija iespēju iegādāties, tagad zeme pieder citiem. Ir izdevies daļu zemes nopirkt un sakopt, darba bijis daudz, jo 20 gadu tā nav apsaimniekota. “Ja nebūtu Eiropas platībmaksājumu un iespējas iegūt finansējumu projektos, mazajām saimniecībām pastāvēt būtu ļoti grūti,” atzīst Kaspars.
Tad būtu jānodarbojas ar lauku tūrismu, ir ieceres arī šajā jomā. Kasparam patīk krāt senas lietas, piemēram, agrāko laiku sienas pulksteņus un gludekļus, mājās ir vairāki dzirnakmeņi. Viņš teic — nebūtu slikti, ja lauku sētā kā ugunsdzēsības eksponātu varētu novietot norakstītu ugunsdzēsības automašīnu.
