Decembrī viņa pārvēršas par Sniegbaltīti, vasarā viņa ir vedējmāte, kāzu rīkotāja. Vēl viņa ir mamma dēlam, ar kuru kopā pēc septiņiem Azerbaidžānā pavadītiem gadiem atgriezusies Latvijā. Saruna ar viņu man šķita interesanta kā ar krievu tautības, tā gados jaunu cilvēku, lai uzzinātu viņas redzējumu par Aizkraukli, šejienes cilvēkiem. Saistībā ar to viņas teiktais intervijas beigas manī radīja patīkamu pārsteigumu.
Jeļenas mamma ir no Latgales, vecāmāte — no Krievijas. Vecāmāte strādājusi Daugavpilī milicijā par sekretāri, bet vēlāk Aizkraukles rajona padomē bija galvenā grāmatvede. Jau skolas laikā Jeļena sajuta sevī aktrises talantu.
Bērni nelaiž prom
— Kā sāki darboties kā Sniegbaltīte?
— Jau bērnībā man patika sev pievērst uzmanību, un tas, kāda esmu tagad, pamazām izaudzis, pilnveidojies. Saglabājusies klases fotogrāfija, kurā visi rātni pozē, bet es sēžu, kājas izpletusi, rokas uz ceļiem salikusi, un varētu pierakstīt komentāru: “Ātrāk, man te nav laika sēdēt, citas lietas jādara!” No Salaveča bērnībā nebaidījos, gribēju paraustīt viņu aiz bārdas. Vidusskolā mani sāka aicināt vadīt dažādus pasākumus, konkursus, dziedāju korī. Sapratu, ka man patīk būt uz skatuves, uzmanības centrā. Jau 10. klasē pirmo reizi biju Sniegbaltīte un tā katru gadu līdz skolas beigām. Pieradu pie bērniem, sapratu, kā labāk ar viņiem strādāt, runāt, kādus pasākumus organizēt. Tāpēc tagad pēc pasākuma viņi mani negrib laist prom. Katru reizi izvēlos pasākuma tēmu, piemēram, populāru multfilmu varoņus, gatavoju tērpu — karaliene no filmas “Ledus sirds”, Malvīne, saule, princese, kapteinis. Katram tēlam piemeklēju atbilstošas rotaļas. Ar pieaugušo pasākumiem gan ir grūtāk.
— Kāds bija turpinājums?
— 22 gadu vecumā kopā ar vīru aizbraucu uz Azerbaidžānu. Arī tur rīkoju Jaungada pasākumus bērnudārzā. Jau pirmajā gadā uzšuvu tērpu ar lielu, skaistu Sniegbaltītes kroni. Otrajā gadā Salaveča tērpu uzšuvām vīram. Viens tērps kopā ar zābakiem izmaksāja ap 150 eiro. Salaveča kostīms ir divas reizes dārgāks. Tagad Aizkrauklē, meklējot tematiskos tērpus, var iekļauties daudz mazākā summā. Iemācījos valodu, tiesa, ne perfekti, bet man līdzās bija Salavecis, kurš labi prata valodu, un man atlika organizēt rotaļas. Tagad Aizkrauklē jau daudzus gadus man ir Salavecis Vitālijs.
Daži jokus nesaprot
— Ko tev personīgi nozīmē būt Sniegbaltītei?
— To daru no sirds, atdodu savu prieku bērniem vai pieaugušajiem, un man svarīgi, lai, vadot pasākumu, viņi būtu laimīgi.
— Vai tiešām nav gadījusies arī neatsaucīga, inerta publika?
— Ir gan. Tādi, kas nesaprot jokus un domā, ko mēs te vispār darām? Bija gadījums, ka nesaklausījām kāda cilvēka vārdu, mums tas izklausījās gruzīnisks, tāpēc jokojot pajautājām — esi no Gruzijas? Pēc viņa reakcijas sapratu, ka apvainojies. Ja cilvēks smejas, viss kārtībā, joks saprasts. Gadās arī, ka manu tēlu, Sniegbaltīti, nesaprot un dēvē par Sniega karalieni vai tamlīdzīgi. Reiz kādā ģimenē bērns no mums abiem nobijās, neko tādu agrāk nebija redzējis. Aizskrēja, noslēpās un ilgi nebija pierunājams. Viss gan beidzās labi, bērns nomierinājās, pieņēma mūs. Vēlāk pie šīs ģimenes ieradās ciemiņi, ieraudzīja Sniegbaltīti un Salatēti un padomāja, ka sajaukuši dzīvokļu durvis.
Apsveic cilvēkus
— Esi skaitījusi, cik reižu gada beigās pārtopi šajā tēlā?
— Sākam ap 17. decembri. Kopā ap desmit reižu. Pasākumi skolās, bērnudārzos. Ja dienā ir divi pasākumi, saģērbjos uz pirmo un kā Sniegbalīte pavadu laiku līdz nākamajam. Tāpēc mani šādā tērpā var redzēt ielās, veikalā, degvielas uzpildes stacijā. Ceļā apsveicu cilvēkus. Ne katru dienu viņus ielās sveicina pasaku tēls. Pēdējie pasākumi ir 1. janvārī, ap diviem naktī, lai gan gadās arī vēlāk, pareizticīgo Ziemassvētkos, ap janvāra vidu.
— Tas tomēr nepārvēršas par smagu darbu?
— Grūti nav, varbūt vienīgi apnīk, ka 31. decembrī esmu vienā tērpā. Gribas arī kaut ko citu, kādu skaistu kleitiņu, un pasēdēt kopā ar ģimeni. Bet jau kuro gadu dēls mani šajā dienā, vakarā mājās nesastop. Ierodos vien 1. janvārī, liekos gulēt, ap pusdienas laiku pamostos un laukā jau atkal krēsla. Decembrī mans otrklasnieks mammu biežāk redz kā Sniegbaltīti. Esam vienojušies, ka pasākuma dienā skolā es neesmu viņa mamma, un viņam tas patīk. Pēc tam lai tik mani tā nosauc, dabūs trūkties!
Tostus nemācās
— Citos gada mēnešos vadi pasākumus, kāzas. Arī tagad kāds ir padomā?
— Rīt (4. februārī) būs salidojums bijušajā Aizkraukles 1. vidusskolā. Liels pasākums, un jau tagad domāju par scenāriju, kādu mūziku atskaņos, visu — no A līdz Z apmēram trīs stundu ilgai programmai. Protams, ne viss notiek pēc scenārija, jāimprovizē. Tostus no galvas nemācos, vienmēr līdzi špikerītis. Kad pie galda nepieciešams tosts, visu acu skati pievēršas man. “Kā Ļena pateiks, tā dzīvē notiks…” Neesmu māņticīga, bet 12. klasē mums bija pasākums, kurā katrs izvilka papīrīti ar vēlējumu dzīvei. Manā bija rakstīts: “Tevi televīzijā rādīs biežāk nekā prezidentu.” Tā arī notika. Kad 2014. gadā Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, bija humora šovs “Jurmaļina”, televīzijas kameras mani skatītāju rindās atrada visbiežāk. Protams, man bija patīkami, kad pēc tam no draugiem un paziņām, kas mani redzēja, saņēmu komplimentus. Man patīk pievērst uzmanību un tikpat daudz to arī atdot citiem, piemēram, pasākumus vadot, darot visu no sirds. Tomēr nākas izdabāt ļoti dažādiem cilvēkiem, pielāgoties viņiem. Jāzina, jāsajūt, kāds kurš ir. Kāzas gan biežāk rīkoju, retāk vadu. Pirms pasākuma salieku visu pa plauktiņiem, tāpēc, lai arī komandā esmu palīdze, mani sauc par direktori. Lai gan katrs no mums ir universāls, ja kāds saslimst, varam viens otru aizvietot, protam visu — no galda dekorēšanas līdz vakara vadīšanai.
Dusmās mazgā traukus
— Ko dari brīvajā laikā?
— Gatavoju dāvanu, rotaslietu kastītes, apgleznoju, dekorēju pudeles. Ziemassvētkos tās noderēja kā dāvana. Nedaudz arī šuju. Ja būtu šujmašīna, gan jau šūšanu apgūtu nopietnāk. Atpūšos naktī guļot, bet pārējā laikā… Vecāmāte mani iemācīja visu laiku strādāt, nedrīkst slinkot, un no padarītā, ne no slinkošanas, gūstu prieku. Cenšos arī ceļot. Pagājušajā gadā apskatīju Vāciju, Poliju un Beļģiju. Tad gan “atslēdzos” no darbiem, iepazīstos ar jauniem cilvēkiem. Jauniem darbiem mani vislabāk uzlādē saņemtās emocijas. Jā, ja arī skolā dienā ir četri pasākumi, katrs pa pusstundai katrai klasei, es no katras šīs tikšanās uzlādējos un varu iet un iet. Decembra pēdējā dienā, sākot no septiņiem vakarā, katru nākamo stundu esmu citā ģimenē, citā kompānijā un beigās jau neatceros, kā, kur sagaidīju Jauno gadu. Pagājušo kāpņu telpā — katra sekunde pirms pusnakts, nākamais pakāpiens augšā.
— Mūsdienās cilvēkos ir daudz naida, negatīvā. Tu ar to nesaskaries?
— Viss atkarīgs no cilvēka, no manis. Ja iešu negatīvi noskaņota, protams, pretī saņemšu to pašu. Cilvēki tomēr ir skoloti, audzināti, un, ja uzsmaidu, viņi uzsmaidīs pretī. Bet, ja tomēr man ir dusmas, mazgāju traukus, tīru māju. Ieslēdzu skaļi mūziku un stundu, divas plosos.
Dzīve “zem paklāja”
— Pastāsti par laiku Azerbaidžānā!
— Izskatās kā Arābu Emirāti, Dubaija — karstas smiltis, palmas, akmeņi, marmors. Pilsētas ir skaistas, vērts redzēt. Laba virtuve, garšīgi ēdieni, vien jāzina labākās vietas. Tomēr par dabas krāšņumu neesmu sajūsmā. Atgriežoties Latvijā, šejienes zaļums, koki, pļavas bija kā balzams dvēselei.
— Tomēr mūsu platuma grādu cilvēkiem pret šīm eksotiskajām valstīm ir aizspriedumi.
— Mani draugi Latvijā arī teica, ka esmu drosmīga, ja tik jauna, sākumā 19 gados, vēlāk pēc kāzām 22 gadu vecumā, pārcēlos tur dzīvot. Saka jau, ka tur gan vīrieši, gan sievietes trakas, bīstama valsts. Tagad varu teikt — nekā bīstama nav, tikai jāzina valoda, īpaši vēlams zināt vārdu un izteicienu dažādās nozīmes, kā arī tradīcijas. Jā, arī to, kur ģimenē vieta vedeklai, kur bērnam, vīramātei un pārējiem. Vedekla ir “zem paklāja” — visu iztīra, izdara, tikai negatavot ēst, un klusēt, klusēt… neko nerunāt pretī. Vīramāte ir galvenā, bet vīratēvam tikai reprezentatīva funkcija, lai cilvēki no malas varētu redzēt, ka viņš ir, bet visu uz saviem pleciem nes, ar finansēm rīkojas vīramāte.
— Tev to bija viegli pieņemt?
— Ja esi kopā ar cilvēku, kuru mīli, tad ir vienalga. Visu pieņēmu. Iztīrīju, padarīju, sēdēju savā istabā un klusēju. Kad pie manis nāca paziņas, vīramāte sēdēja līdzās, un, nedod dies’, es kaut ko ne tā pateikšu… Un tā septiņus gadus. Vīramāte bija krieviete, bet mūža lielāko daļu pavadījusi Azerbaidžānā, izdzīvojusi tieši to pašu, ko es. Lai gan tagad varu atzīt — man tur patika dzīvot.
— Tagad tomēr esi Aizkrauklē.
— Tādi bija apstākļi. Tagad uz to laiku skatos kā uz kaut ko grāmatā lasītu, kas nav noticis ar mani. Kļuvu stiprāka, un nākamajām grūtībām vieglāk tikt pāri. Mainījies skats uz dzīvi, nenosodu par to, ja kāds kaut ko nav izdarījis. Tātad tam bija savi iemesli. Cilvēkus vajag censties attaisnot.
Ne tautībai, sirdij nozīme
— Kā pietrūkst no šīs dienvidu zemes?
— Draugu. Tur palika ļoti labi cilvēki, ar kuriem sarakstos. Viņi bija tie, kas pierunāja mani aizbraukt. Tā man un bērnam bija labāk. Pietrūkst arī īstu garšīgo augļu, tomātu un ēdienu. Rīgā gan ir viens restorāns — “Baku”, un tajā ir autentiski Azerbaidžānas virtuves ēdieni. Šad tad arī mājās ko gatavoju, tikai grūti nopirkt nepieciešamās sastāvdaļas. Gatavoju kefīru — “gatih”. Ļoti, ļoti biezs, no piena un trim karotēm trekna krējuma. To visu ietin dvielī un diennakti noliek siltumā.
— Esi dzimusi, augusi Aizkrauklē. Kādu tu redzi šo pilsētu?
— Tā man ir vismīļākā, mana pilsēta. Cilvēki, mājas, daba, ceļi, ceļa zīmes, veikali, viss, kas ir ap mani. Visu es zinu sīkumos, tas man ir asinīs. Ja pienāktu brīdis, nedomājot iestātos par Aizkraukli. Nevienu citu pilsētu, tikai savu! Esmu arī savas skolas patriote, būt tajā patīk, runāt ar skolotājiem.
— Kā ar cilvēkiem? Viņi te ir ļoti atšķirīgi, puse iedzīvotāju ir krievi, un šobrīd, kad modē runāt par nacionālajiem jautājumiem, tevi šīs tautu attiecības neskar?
— Kad runāju ar krievu tautības paziņām, nekad viņos nedzirdu ko aizskarošu par latviešiem. Biežāk saka, ka labprāt dibinātu ģimenes, lai interesantāk dzīvot. Daudz jauku tradīciju abām tautām, dzīvojam vienā valstī, ko mums dalīt? Latvieši dažkārt smaida, kad dzird mani runājam latviski. Ja Latvijas krievs un latvietis satiksies kaut kur ārzemēs, viņi būs lielākie draugi, jo nāk no vienas valsts. Nevar dalīt mūs pēc tautības. Vai krievs nepalīdzēs kaimiņam latvietim? Ja tā, tad ir velna pilns, auksts cilvēks, un tāds nepalīdzēs arī krievam, paies garām. Protams, viss sākas ģimenē. Tāpēc jāmāca būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Jeļena Kuzņecova.
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1984. gada
11. septembris.
Izglītība: beigusi Aizkraukles 1. vidusskolu.
Nodarbošanās:
pasākumu rīkotāja.
Ģimene: dēls Emīls.
Vaļasprieks: rokdarbi, ceļojumi, ēdienu gatavošana.
