Iesaka Agita Grīnvalde-Iruka, laikraksta “Staburags” redaktore
Zinot manu interesi par latviešu autoru darbiem un to, ka es labprāt lasu Māras Svīres darbus, Aizkraukles bibliotēkā man piedāvāja grāmatu “Vēstule”, kuru iesācis rakstīt Vladimirs Kaijaks, bet pabeigusi viņa dzīvesbiedre rakstniece Māra Svīre.
Man patīk abi šie autori, kurus bijis gods satikt arī dzīvē. Vladimirs Kaijaks man vienmēr licies tāds ļoti mierīgs, pamatīgs un dziļš, ar rāmu valodu un neparastu humoru apveltīts. Turpretī Māra Svīre allaž ir sievišķīgi spilgta, varbūt pat nedaudz ārišķīga labā nozīmē, dzīvīga, ar sulīgiem izteicieniem un skaļiem, dzidriem smiekliem. Tādi man likušies arī viņu darbi. Atšķirīgi, taču tik ļoti pievilcīgi. Tāpēc tas, ka grāmatu sācis viens autors un pabeidzis cits, man likās ļoti intriģējoši. Kā šie spilgtie, tik dažādie raksturi spējuši savīties, radot kopīgu darbu? Interesanti tas likās arī tāpēc, ka Svīre allaž atzinusi — viņa nekad nezināja, ko Kaijaks raksta, dabūjusi izlasīt tikai tad, kad darbs bijis pabeigts. “Nejautāju un nespiegoju, kad viņš kaut kur aizgāja, zināju, ka, tikko pabeigs, iedos izlasīt. Kad Vladimira vairs nebija, ilgi neuzdrošinājos apskatīt uzrakstīto, likās — nedrīkstu, jo vēl tikai pusē… Tomēr saņēmos, jo sapratu, ka pabeigt vajadzēs man,” tā par šo grāmatu saka pati rakstniece.
Biju patīkami pārsteigta par to, cik prasmīgi Svīre spējusi pielāgoties gan valodas plūdumam, tēlojumiem un sižeta līnijai. “Centos iztēloties, kā viņš būtu sižetu risinājis. Skaidrs, ka vajadzīgi notikumi un cilvēku rīcība Kaijaka stilā, manā romānā tas droši vien būtu mazāk dramatiski,” atklāj Svīre. Grāmatas anotācijā pat bija norādīts, no kuras lappuses sākas Svīres rakstītais teksts, taču šī pāreja absolūti nebija pamanāma.
Autore norāda: lai gan šī grāmata, izrādās, ir Kaijaka romāna “Meitene no nekurienes” turpinājums, tomēr to var lasīt arī kā atsevišķu darbu. Es gan teiktu, ka bez pirmās grāmatas izlasīšanas daudzas lietas otrajā darbā saprast un uztvert noteikti būs daudz grūtāk. Tāpēc ieteiktu lasīt abas grāmatas.
Šī bija viena no tām lasāmvielām, par kuru var teikt — burtiski apriju. Aizrāva veiksmīgi savītie notikumi, kuru attēlojums neļāva izlaist no rokām grāmatu līdz vēlai nakts stundai. Par ko ir stāsts, lasiet paši. Varu vien pateikt, ka arī no šī darba iznāktu laba filma vairākās daļās, tāpat kā “Likteņa līdumnieki”. ◆
