Karsta vasara ir labākais laiks, lai pievērstos samu makšķerēšanai. Arī koknesietis Andris Igaunis katru brīvo brīdi izmanto, lai sēstos laivā un ar kvoku izvilinātu Daugavas dzelmes saimniekus virspusē.
Maģiskie burbuļi
Kopā ar Igauņa kungu kādā siltā novakarē sēžamies laivā. Brīdi airējis, viņš pēc pašam vien zināmām pazīmēm nosaka copes vietu netālu no krasta. Iemetam makšķeres, ēsmu — nelielas spriganas karūsiņas — iegremdējot aptuveni septiņu metru dziļumā. Stingri kāti un visai resna aukla pieļauj iespēju cīnīties ar pamatīgu zivi. Atbalsojoties krastā, atskan kvoka klaudzieni. Igauņa kungs gan teic, ka cilvēks šo skaņu, kas veidojas, plīstot gaisa burbulītim, zem ūdens sadzirdēt nevar — copmaņi to esot pārbaudījuši, ienirstot netālu no kvokotāja. Savukārt samus, visticamāk, piesaista ūdens vibrācijas. Neviens gan lielās zivs izjūtas pilnībā apstiprināt nevarot, to varot tikai pats sams — joko Igauņa kungs.
Noslēpumus glabā rūpīgi
— Esmu dzimis pļaviņietis, taču jau vairāk nekā 40 gadu dzīvoju Koknesē. Samu copei pievērsos astoņdesmito gadu beigās, — saka Andris Igaunis. — Kvoks, kuru izmantoju šovakar, ir izgatavots pirms 20 gadiem. Uztaisījām vairākus, taču šis darbojas vislabāk. Ar to izdevās no dzelmes izvilināt pat 43 kilogramus smagu samu. Lielākie, protams, noraujas, taču jāņem vērā, ka makšķerrīki arī kādreiz nebija tik izturīgi. Piedzīvots, ka sams spēj pārraut arī milimetru resnu makšķerauklu. Tā ir tīta pat ap airi un paši mēģinājuši pārraut, lai tiktu vaļā no pārāk lielas zivs, kura draud apgāzt laivu.
Sākumā makšķerējām samus bez kvoka, ar gruntsmakšķerēm, ēsmai izmantojot naktstārpus un zivju gabaliņus. Cik noķērām, tik labi. Pirmie kvokotāji sākumā nelabprāt dalījās pieredzē. Man kvokošanu ierādīja vecs vīrs — Kārlis Graudiņš. Viņš arī atļāva nokopēt savu kvoku. Es gan to nedaudz uzlaboju, tā, lai man būtu ērtāk darboties.
Pietiek ar vienu
Kvoks var būt gan no metāla, gan koka. Koka kvoku nelietoju, jo tā pēda, kas rada skaņu, ir liela, un, divas stundas darbojoties, ļoti nogurst roka. Galvenais — apgūt pareizu sitiena tehniku, lai radītu ūdens vibrācijas, kuras piesaista samus. Mēdz apgalvot, ka vajag daudz kvoku. Uzskatu — vajag vienu vai divus. Var taču variēt sitiena stiprumu un ritmu. To, kā tieši to darīt, var apgūt, tikai pašam darbojoties, vērtējot savas izjūtas un copes rezultātus.
Svarīgi ēsmu nogremdēt noteiktā dziļumā, optimālākais — sešus līdz astoņus metrus. Var, protams, iezīmēt to uz auklas, bet var skaitīt spoles apgriezienus. Pati makšķere vienkārša — āķis, aukla un atsvars. Pavadiņas es nelietoju, jo samam zobi nav tik asi kā līdakai. Ja viņš auklu sabojā, labāk āķi pārsiet.
Ēsma — karūsas vai nelieli plicīši. Vislabāk no ūdenstilpes, kur gatavojies copēt. Karūsas gan visvieglāk saķert kādā dīķī. Labi ķeras arī uz naktstārpiem, taču karstā laikā, kad sami copē visaktīvāk, naktstārpus sagādāt ir liela problēma. Var veidot naktstārpu un gliemežu kombinācijas.
Eholoti nelieto
Piecirst vajag zibenīgi un no visa spēka. Visagresīvāk uzvedas mazie samiņi — viņi copē ātri, bieži “nosit” no āķa karūsas. Labāk izmantot lielāku ēsmu, lai mazie samēni nomāna to no āķa, nevis pašu mocīt, atbrīvojot no āķa. Eholoti nelietoju — ierīce tikai novērš uzmanību no makšķeres, un zūd pārsteiguma moments. Pie dziļuma “kantēm” pārsvarā ir mazie samēni. Lielie jāmeklē dziļumā, upes vidū.
Visaktīvāk ēsmu tver tie sami, kuri jau pacēlušies līdz 16 metru dziļumam un ir, kā saka, “uz kara takas”. Tie, kuri uzpeld no lielāka dziļuma, ēsmu parasti netver. Ir gadījies piedzīvot, ka sams paceļas līdz pašai laivai, pilnīgā klusumā apmet loku, parāda asti un ienirst. Kāds neliels samēns reiz bija tā aizrāvies ar medībām ūdens virspusē, ka lēca līdzīgi kā delfīns un gandrīz ietriecās laivas bortā.
Man lielāko gandarījumu sniedz nevis copes rezultāts, bet pats process — pievilināšana un cīņa ar zivi. Es ķeru ne tikai samus, bet arī spiningoju, pasēžu krastā ar gruntsmakšķeri un izmantoju pludiņmakšķeri, lai būtu pārmaiņas, cope nekļūtu vienmuļa.
Gudrākais “profesors” ir asaris
Daugavā ķeras ne tikai sami, arī pa kādai lielai līdakai. Sams svara ziņā ir cienīgākais pretinieks, bet visgudrākais ir asaris. Viņam no zivīm ir visaugstākā “izglītība”. Ziemā viņu vēl var piemānīt visai viegli, bet vasarā to paveikt ir ļoti grūti. Var izvilkt divus trīs pēc kārtas, un cope pēkšņi apraujas. Acīmredzot bars saprot, ka ēsma, ko piedāvā makšķernieks, ir bīstama. Tā noteikti jāmaina. Pēc pusstundas uz tās pašas gumijas atkal varēs izvilkt divus trīs, un atkal jāietur pauze.
Līdaka vairāk rīkojas, instinktu vadīta. Lobes ezerā gadījies piedzīvot, ka viena metiena laikā ir pat trīs copes: viena — vizulim iekrītot ūdenī, otra — aptuveni pa vidu un trešā jau pie pašas laivas.
Interesanti, ka cope Daugavā un Pērsē atšķiras, lai gan tās ir vienas ūdenstilpes daļas. Mānekļi, kas “strādā” Daugavā, jau pārdesmit metru iebraucot Pērsē, nedarbojas, un otrādi, lai gan dziļumi ir vienādi. Varbūt ūdens dzidrums atšķiras, gaismas stari lūst citādi, iemeslu var būt daudz.
