Viņa ir īpašs cilvēks — par skrīverieti Vizmu Rūtiņu saka kolēģi un pagasta iedzīvotāji. Jau trīsdesmit pirmo gadu viņa strādā pastā, kā pati saka, “visu mūžu palikusi uzticīga sakariem”.
Viņa ir īpašs cilvēks — par skrīverieti Vizmu Rūtiņu saka kolēģi un pagasta iedzīvotāji. Jau trīsdesmit pirmo gadu viņa strādā pastā, kā pati saka, “visu mūžu palikusi uzticīga sakariem”. Šonedēļ kolēģi viņu sveica 50 gadu jubilejā.
Jubilāre intervijai jāpierunā, un arī argumentam, ka rakstīšanai ir iemesls, jo viņa ir kolēģu un klientu mīlēta un cienīta, Vizma Rūtiņa vien atsmej: “Jauku cilvēku taču ir pilna pasaule!”. Dzīvesprieka un atvērtības cilvēkiem dēļ jubilāre tomēr neatsaka.
Plaša profila darbiniece
Vizmas Rūtiņas vienīgā darbavieta ir pasts. Viņa dzimusi un augusi Vietalvas pusē, bet pēc Rīgas 1. tehniskās sakaru skolas beigšanas viņu norīko darbā Gricgalē par maiņas operatori. “Klīdu pa pasauli, jo bija jāstrādā te vienā, te otrā vietā, jāaizvieto pasta darbinieki atvaļinājuma laikā,” stāsta Vizmas kundze. “Tāda dzīve man apnika un biju izdomājusi, ka meklēšu darbu pastā citā rajonā. Pat aizbraucu uz Madonu, tur tieši todien visi bija devušies talkā, nevienu nesastapu un tepat vien esmu.”
Pēc dažiem gadiem Vizmai Rūtiņai piedāvā darbu pasta nodaļā “Skrīveri—1″Zemkopības institūtā, nu jau 26 gadus viņa to vada. “Agrāk bija vēl pastnieks, bet tagad esmu plaša profila speciāliste vienā personā — pati esmu pasta nodaļas vadītāja, pastniece, apkopēja un sētniece,” ar humoru stāsta Vizmas kundze. Viņa par darba trūkumu sūdzēties nevar — līdz pusdienlaikam jāstrādā pasta nodaļā, tad jāiznēsā laikraksti un žurnāli. Viņas pasta nodaļas teritorijā dzīvo ap 200 ģimeņu, avīzes viņai jānogādā Zemkopības institūta apkaimē un gar šoseju līdz “Klidziņas” kalnam.
“Tusiņa” vieta
“Pazīstu te katru cilvēku un zinu, ko no katra var gaidīt un ko viņš grib,” saka pasta nodaļas vadītāja. “Laukos cilvēki pieraduši, ka pasts ir teju vai pagasta centrs, “tusiņa vieta”. Zina, ka te var vērsties pat ar sadzīviskām lietām.”
Mūsu saruna notiek jubilāres darbavietā, un ik pa laikam to pārtraucam, jo pastā ienāk kāds klients. Cilvēki šurp nāk ne tikai pēc avīzēm vai sūtījumiem, katram vēl kaut kas sakāms un pārrunājams. “Es tev, Vizmiņ, istabas puķītes iedošu, tev rūmes mājās daudz!” strikti nosaka kāda sieviņa. “Kā tad, ka daudz — manā vienistabas dzīvoklī,” smejas uzrunātā.
“Iedod man kādu pastmarku,” saka cita. Kad lūgums izpildīts, kundzīte tur rokā prasīto un iesaucas: “Kas tā — čūska?”. “Nē taču — nēģis,” skaidro Vizmas kundze. “Nē, iedod man tomēr citu!” nosaka sieviete. “Kas tev ir pret nēģiem?” atkal telpu piepilda pasta nodaļas vadītājas smiekli, bet viņas rokas jau meklē mapītē citu marku.
Ja nesmaida — tātad slima
“Cilvēki pieraduši, ka visu uztveru ar humoru. Brīžos, kad man mute nav smaidā līdz ausīm vaļā, apmeklētāji uzreiz jautā: vai tu esi slima?” skaidro Vizmas kundze. “Klienti man ļoti labi, viņi mani allaž aizstāv, ja kas nepatīkams notiek. Un arī es pret viņiem cenšos būt laba. Katram apmeklētājam vajadzīga sava pieeja, dažs bez iemesla var “uzsprāgt”, un man reizēm mazliet jābūt arī psiholoģei. Naidu ne pret vienu neturu, man nepatīk krāt sevī negatīvas emocijas.”
Vizmas kundze atklāj, ka šis darbs viņai ļoti patīk, jo garlaicībā slīgt nav vaļas un par rutīnu nevar sūdzēties — ir gan “papīri” jākārto, gan ar cilvēkiem jāstrādā.
Kādi darbā ir gandarījuma brīži? “Tāda ir katra diena,” saka sieviete. “Patīkami, ja varu cilvēkam palīdzēt kaut vai ikdienišķās lietās. Vecos cilvēkus atbaida viss jaunais, taču te viņi nebaidās pajautāt, ja ko nesaprot vai vēlas uzzināt. Ar jaunajiem ir citādi — viņi grib izmantot jaunākās informācijas tehnoloģijas, norēķināties ar karti. Nu nav mums nekā tajā lauku pasta nodaļā — tik” kases aparāts, ar to arī “rībinām”!”.
Handbolists ar labu sirdi
Vizmas kundzei ir dēls Lauris, viņš ir jau pieaudzis un patstāvīgs cilvēks, strādā un studē Rīgā, Sporta akadēmijā. Būs sporta skolotājs — treneris. Paralēli studijām viņš strādā ugunsdzēsējos. Puiša sirdslieta ir rokasbumba. Māte atminas, ka jau bērnībā viņam mīļākā dāvana bija bumba.
Lauris spēlē augstskolas komandā un šogad Rīgas čempionātā atzīts par rezultatīvāko spēlētāju. “No dēla man tiek kāds prieciņš — palasu par viņu avīzē “Sports”, šad tad redzu viņu televīzijā. Tomēr visvairāk priecājos, ka Lauris izaudzis draudzīgs, ar labu sirdi un viņam ir daudz draugu,” saka māte.
Jau pēc brīža nopietnību atkal nomaina smaids: “Vispār jau dēlam ir mana daba — viņš ir diezgan atraktīvs. Skolā, kā jau katram puikam, blēņu netrūka. Kad pārlasu viņa skolas gadu dienasgrāmatas, jāatzīst, ka piezīmju tur ir daudz, piemēram, šāda: “Lauris starpbrīdī meitenes baro ar zāli”. Viņam skolas gados bija paveicies ar ļoti jaukām un reizē stingrām skolotājām.”
Raudāšana nelīdzēs
Lai gan dēls pie mātes atbrauc tikai nedēļas nogalē, kaut bieži arī tad viņam ir sacensības, Vizmas kundze atklāj, ka vientuļa nejūtas: “Es jokoju, ka man nav savas privātās dzīves. Man patīk paauklēt radu bērnus, un vienmēr jau ir kāds mazāks, kuru pieskatīt.”
Jubilāres vaļasprieks ir darbs dārzā. “Esmu “ķerta” uz puķēm,” saka Vizmas kundze. “Sapērku sēkliņas, čubinos, rušinos, un puķes zied kā trakas. Man patīk lilijas, tagad zied mārtiņrozes, un es vai ik dienu aizbraucu uz dārzu par tām papriecāties.”
Optimisma jubilārei netrūkst, un Vizmas kundze to apstiprina: “Lai gan reizēm arī man “spārni nolaižas”, ilgi bēdāties nevaru. Katram savi kreņķi, ir dzīvē baltās un melnās dienas, un vienmēr var atrast, par ko raudāt, taču ar to jau nekas nav līdzēts. Tāpēc — nav vērts!”.
