Savādā draudzība. Aizkrauklietes Jadvigas kundzes dzīvoklī jau otro gadu draudzīgi sadzīvo zilais papagailis Kokī un pūkainais persiešu kaķis Pūcis, kuram ir seši gadi.
Savādā draudzība
Aizkrauklietes Jadvigas kundzes dzīvoklī jau otro gadu draudzīgi sadzīvo zilais papagailis Kokī un pūkainais persiešu kaķis Pūcis, kuram ir seši gadi. Abu attiecības ir draudzīgas tikai tāpēc, ka runcim ir miermīlīgs raksturs, taču Jadvigas kundze domā, ka viņa pacietībai drīz būs gals. Kāpēc tā?
Kamēr Pūcis bija viens, viņš dzīvoklī visur jutās omulīgi, īpaši uz platās palodzes. Tur Pūcis parasti izstiepies gozējās saulē vai arī uzmanīgi vēroja, kas notiek aiz loga. Ja runčuka tuvumā atlidoja kāds putns, viņš klabināja zobus un kļuva pavisam agresīvs. Saimniece vienmēr savu pūkaini ķircināja, ka viņam putniem līdzi netikt. Un Pūcis drīz vien samierinājās, jo saprata, ka labāk mitināties siltumā un baudīt Jadvigas kundzes un citu ģimenes locekļu mīlestību.
Un tad draugi saimniecei uzdāvināja zilo papagaili, kurš divu gadu laikā jau krietni paaudzies. Sākumā sīkais putns bija ļoti bailīgs un klusi tupēja savā būrī, kuru novietoja uz Pūča iecienītās palodzes. Par jaunā iemītnieka ierašanos runcis neuztraucās, taču ļoti gribēja viņu iepazīt tuvāk. Stundām ilgi kaķis gulēja blakus būrim un pētīja, ko mazputniņš dara — kā lēkā, čiepst un bārsta pa būri sēkliņas. Runcis, dienu no dienas būdams Kokī blakus, pieradināja viņu pie sevis un cilvēkiem. Papagailis auga lielāks un kļuva drošāks. Pēc kāda laika saimniece atvēra būra durtiņas un ļāva papagailim palidot pa istabu. Un tad rudā runča mierīgās dienas beidzās.
Kokī vispirms iemācījās skaļi klaigāt, un to viņš dara jebkurā dienas laikā. Tas nepatīk Pūcim, kuram joprojām gribas omulīgi izstiepties uz palodzes. Taču ne vienmēr viņš to var darīt, jo Kokī ļoti interesē runča kuplās ūsas. Papagailis mēģina tās paplucināt un pat izraut. Runcis cieš, tad, neizlaižot nagus, ar ķepu putnu uzmanīgi pastumj malā. Taču Kokī neatlaidīgi turpina ūsu raustīšanu. Kad viņam tas apnīk, uztupstas runcim mugurā un sāk raut garās spalvas gan no muguras, gan astes. Arī to Pūcim ir grūti pārdzīvot, taču viņš ir pieklājīgs un apzinās, ka papagailis ir pārāk mazs, lai ar viņu sāktu cīnīties pa īstam. Tāpēc atkal ar ķepu, ievilcis nagus, kaķis uzmācīgo kaimiņu lēnām uzbīda uz palodzes. Kad papagailim gribas ēst vai prātā kādas blēņas, piemēram, lidināšanās pa dzīvokli, tad Pūcim kādu brīdi ir miers.
Viņš snauž un varbūt domā: “Es tevi izaudzināju un pieradināju no manis nebaidīties, taču pieklājīgi rīkoties tu joprojām neproti. Es tavas spalvas neplūkāju un pat nesajaucu, bet tu rauj manas ūsas, kas ir katra kārtīga runča skaistākā rota.
