Prieks atkal satikties parasti ir viena no pirmajām emocijām, kas rodas, pošoties uz klases, skolas vai augstskolas salidojumu. Taču drīz vien par sevi liek manīt arī tās citas. Skolas laikā neuzveiktā mazvērtība. Piedzīvotās nievas ne tikai no vienaudžiem, bet arī pedagogiem. Kauns par necilo sociālo statusu. Neveiksmēm un nepiepildītiem mērķiem, kas daudziem ielūgumu uz salidojumu mudina nogrūst tālākajā stūrī. Tomēr tikpat daudzi gadu gaitā spējuši iztaisnot savu mugurkaulu, pārkāpt visām skolas laika negācijām un “salidot” ar prieku, atverot sevi jaunām kopābūšanas atklāsmēm un pārsteigumiem.
Kaitina stīvā oficiālā daļa
Jā, es labprāt eju uz salidojumiem! Ir interese satikt vecos klases un skolas biedrus, arī skolotājus. Iepriekš jau zinu, ka būšu vietā, kas kādu laiku bijusi manas otrās mājas. Nekādu īpašu satrau-
kumu vai emocijas gan vairs neizjūtu. Mēdzu sagatavot pāris bilžu, bet tās izvelku un parādu tikai dažreiz un dažiem. Nejūtu vajadzību speciāli šim pasākumam par godu šūt kleitu un apmeklēt frizieri, tomēr domāju, lai izskatītos labi. Salidojumos mani kaitina pārāk gara un stīva oficiālā daļa. Ideālā variantā man patiktu, ja vienas klases vai kursa robežās būtu kāds aktīvists, kurš uzņemtos šīs nelielās grupas organizēšanu pēc oficiālā pasākuma. Mācību iestāde varētu paredzēt kādu stundu laika grupiņu pabūšanai kopā, kad normālos apstākļos būtu iespējams parunāties, atcerēties spilgtākos pagātnes notikumus, apstaigāt skolu. Tad nebūtu situācijas, ka blakus sēdošie nodarbojas ar jautājumu un atbilžu pingpongu, un pēc brīža tas viss turpinās, tikai nu jau jaunā pārī. Savukārt balles daļā mani kaitina tie absolventi, kuri ieradušies ar mērķi piedzerties un līdz ar to sabojāt vakaru pārējiem.
Anda (37),
projektu vadītāja
Vairs nav, kur ‘‘salidot’’
Salidojumus neapmeklēju un arī īpaši negaidu. Patiesību sakot, kamēr kāds neatgādina, ka pasaulē eksistē salidojumi, par tiem nedomāju. Taču nav jau arī tā, ka reizēm nesagribētos kādā pabūt. Iemesli, kādēļ pēc salidojumiem netiecos, ir dažādi. Pirmkārt, par tiem liek aizmirst dzīves straujais temps. Turklāt skolā mums bija sadrumstalota un ne pārāk draudzīga klase. Drīzāk nedaudz skumstu pēc tās īpašās auras, kas valdīja pašā skolā, — senlaicīgās celtnes, aromāta gaiteņos. Taču šo auru iespējams pabaudīt, piemēram, vēlēšanu dienās, jo skolā ierīkots iecirknis, un tos dažus klasesbiedrus, kas man bija īpaši tuvi, šad tad var satikt arī ikdienā. Par vēlākajiem studiju gadiem ir cits stāsts. Gan tehnikumā, gan universitātē līdz izlaidumam tika neliels skaits, tādēļ grupas bija vairāk saliedētas. Diemžēl tehnikuma grupa ir izklīdusi, un gandrīz visi kontakti zuduši. Savukārt ar universitāti vairs nekas nesaista. Ēku, kur bija mūsu telpas, nojauca, bet pati universitāte ir pārcēlusies uz citām telpām. Nav jau, kur “salidot”. Par laimi, kontakti saglabājušies.
Āris (39),
strādā ar mēriekārtām
un kontrolierīcēm
Kāpēc neiepazinām, būdami pusaudži?
Savas skolas salidojumu nebiju apmeklējusi ilgus gadus. Kad pirms pāris gadiem beidzot saņēmos, biju gan priecīga, gan pārsteigta. Šķita, ka esmu nonākusi vakardienā, bet tikai klasesbiedri ir citi. Ļoti izmainījusies viņu dzīves vērtību skala, droši vien tāpat kā arī mana. Bet ar dažiem tieši pretēji. Skolas laikā ar viņiem nebūt nebija kopības izjūtas, bet tagad varējām par daudz ko runāt un diskutēt. Bija patiess atklāsmes prieks un jautājums, kāpēc neiepazinām cits citu, kad vēl bijām pusaudži. Vai braukšu atkal, nevaru atbildēt. Patlaban sazināmies ar klasesbiedriem internetā. Nepatīk, ka šajos pasākumos vienmēr dominē alkohola lietošana, smēķēšana, klātneesošo apsmiešana un tā tālāk. Taču, ja braukšu, noteikti cepšu torti, kas pēdējā salidojumā visiem ļoti garšoja.
Gunta (45),
pasniedzēja
Pazīmēties ‘‘treknām līnijām’’
Skolas salidojumi ir tāda ļoti interesanta lieta. It kā esam tie paši, taču jau pavisam citi. Tas, kas mūs vienojis daudzu gadu garumā dienu no dienas, ļoti reti vieno arī, kad esam jau izauguši no skolas sola. Mēs pieaugam, maināmies iekšēji un ārēji, mainās mūsu vērtību skala. Attiecības izdodas uzturēt tikai ar tiem, kuriem šīs vērtības saskan. Tādi skolasbiedri ir arī man. Daži no lielā pulka. Tiekamies pa retai reizei neformālā gaisotnē, kuru parasti vainago jautrība un smiekli. Tā nu sanācis, ka mūsu bariņš sastāv no skolas laika blēņdariem. Ir, ko atcerēties un smiet līdz rīta ausmai! Skolas oficiālajos salidojumos nekad neesmu piedalījusies un droši vien arī nepiedalīšos. Mani biedē vērtējošie skatieni, jautājumi un sociālās mērauklas, dižošanās ar sasniegumiem. Kā vēl vienu iemeslu varu nosaukt skolas laiku simpātijas. Mēs visi novecojam, maināmies, bet man puisim no kaimiņu klases tik ļoti gribas palikt atmiņā kā tai skaistajai, ziedošajai meitenei, kuras dēļ tika kavētas stundas, plūktas narcises kaimiņu dārzos un rindā grūstīti citi bērni, lai mēs abi varētu tikt pie saldējuma “Vēsma”. Jā, esmu domājusi, ka — ehhh, kā varētu uzcirsties, aizbraukt, iztaisīties un pazīmēties citu priekšā “treknām līnijām”. Nodejot visu nakti ar puisi no kaimiņu klases. Taču doma ir un paliek tikai doma.
Aija (35),
strādā ģimenes uzņēmumā
