(4. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. oktobra numurā.)
Austrālietis, mazliet latvietis
Pēc nakts kalnu apmetnē dodamies lejup. Šis ir bīstamākais un grūtākais ceļa posms, ir tumšs, un četrus kilometrus garā taka ir stāva, asām akmens šķautnēm. Ejot pa spirālveidīgo taku lejup, šķiet, ka iekļūstam tumšā piltuvē, abpus tai — kalni un tumšas zvaigžņotas debesis. Piltuves apakšā var dzirdēt upi, ejot garām nelielai zālainai “kabatiņai”, gandrīz uzskrienam virsū svētceļotājam. Sasveicināmies, viņš ir nakšņojis zem klajas debess, tagad steidzīgi saiņo mantas. Svētceļotājs ir jauns puisis no Austrālijas, vārdā Harijs, viņš ir runīgs un ļoti nopriecājas, izdzirdot, ka esam no Latvijas. Izrādās, viņa vecvecmāmiņa arī ir no Latvijas. Sarunājoties apjaušu, ka puisis ļoti daudz zina par mūsu valsti, lai gan Latvijā nekad nav bijis. Viņa vecvectēvs esot amerikānis, kurš pārcēlies uz Austrāliju 20. gadsimta sākumā. Harijs smej, ka piedzīvojumu meklētāju gēnu mantojis no vecvectēva. Viņš jau paguvis paceļot pa Āfrikas valstīm, bet Santjago ceļā devies kāda ļoti personiska iemesla dēļ.
Kalnu pakājē pārsteidz pēkšņa pārmaiņa — mazajā pilsētiņā ir fiesta. No bīstamās kalnu takas vienā mirklī nokļūstam skaistā, senatnīgā, ļaužu pārpildītā, izgaismotā vecpilsētas ielā. Dārd mūzika, skan smiekli, un iereibuši spāņu jaunieši sauc: “Buen camino, peregrinos!” (“Lai jums labs ceļš, svētceļnieki!”). Kad pēcpusdienā atvadāmies no Harija, kurš dienā iet ne vairāk kā 25 kilometrus, bet mums vēl desmit priekšā, austrālietis ir paguvis iemācīties latviski dažus vārdus un apsola, ka noteikti brauks ciemos uz Latviju.
Negaidītais
pavadonis
Nākamais rīts ir visīpašākais visā ceļojumā. Apmācies, tādēļ nakts šķiet ļoti tumša, ceļš ved nogāzē, aiz muguras jau septiņi kilometri, mazliet jūtams nogurums. Lukturīša gaismā redzama stāvās nogāzes mala. Negaidot uz šaurās akmeņainās takas mūsu priekšā iznāk dzīvnieks. Tumsā grūti pateikt, cik liels, bet sev par pārsteigumu nenobīstamies. Dzīvnieks lēni tuvojas, un nespodrajā lukturīša gaismā iznāk liels melns suns. Viņš uzmanīgi pienāk, aplūko mūs, aposta un pagriezies dodas atpakaļ — pa ceļu, kur jāiet mums. Tumsā zīmes atrast un ieraudzīt nav viegli, taču pēc kāda kilometra saprotam, ka zīmes varam nemeklēt, tikai jāseko sunim — viņš izvēlas tikai tās takas un celiņus, kas apzīmēti ar dzeltenajām bultām.
Aust gaisma, un mēs varam aplūkot jauno ceļabiedru — viņš ir nosvērtas dabas un apdomīgs. Ejot cauri ciematiem, kur ir citi suņi, “mūsējais” ir ļoti piesardzīgs, uz citu rūkšanu un izaicinājumiem viņš atbild ar absolūtu mieru un nesatracināmu skatienu lūkojas sugasbrāļos. “Mūsu suns” piešauj degunu arī citiem garāmejošajiem svētceļotājiem, par to saņemam nosodošus skatienus, jo lielais melnais dzīvnieks tomēr iedveš bailes. Mūsu pūles atbrīvoties no negaidītā ceļabiedra ir veltīgas. Suni neinteresē ēdiens vai citi gājēji, viņš rikšo pāris metru mums priekšā un laiku pa laikam apstājas, palūkojas atpakaļ, gaidot, līdz pietuvojamies.
Pēc aptuveni 15 kilometriem nonākam mazā pilsētiņā, iegriežamies kafejnīcā. “Nenāc līdzi,” saku viņam, ejot pirkt kafiju. Kamēr nelielā terasē dzeram kafiju, pavadonis garlaikojas uz ielas, nemaz nepamanām, kurā brīdī viņš pazūd.
Vajag tik maz
Jau kopš paša ceļojuma sākuma pārdomas raisīja ļoti daudzās svētceļotāju atstātās mantas. Arī mēs pa ceļam atbrīvojāmies gan no apaviem, gan apģērba vai vēl kādām lietām. Liekās mantas Santjago ceļa gājēji pamet redzamā vietā, lai kāds, kuram varētu ievajadzēties, tās varētu paņemt un izmantot. Dažās apmetnēs pat iekārtoti īpaši plauktiņi nevajadzīgām lietām — te var ieraudzīt visu: trekinga apavus, ceļvežus, kartes, kreklus, spieķus, grāmatas un pārtiku. Ejot apjaut, cik maz cilvēkam nepieciešams, lai fiziski justos labi. Un tad pārņem šausmas, iedomājoties, ar cik daudzām lietām esam “apauguši” ikdienā un cik daudz dārgā laika no vienīgās dzīves tērējam, kalpojot lietām, slaukot putekļus, mazgājot, tīrot.
Līdz šim gājiens bijis mierīgs, harmonijas pilns, baudot vienatni un šad tad satiekot ceļā iepazītos cilvēkus. Taču viss mainās pēc nokļūšanas Sarrijā. Šī pilsēta ir ļoti populārs svētceļojuma sākumpunkts, tādēļ te ir daudz apmetņu un ielās svētceļotāju. Turpmāk arī ceļā no vientulības nav ne vēsts, brīžiem pat, pa meža taku ejot, pārņem sajūta kā lielpilsētas centra pārblīvētā ielā. Nāk prātā ceļvedī teiktais: “Esiet gatavi, ka no Sarrijas jums garām dziedot un svilpojot, palēkdamies ies svaiga paskata priecīgi ļaudis.” Precīzs raksturojums. No Sarrijas uz Santjago ļaudis plūst gluži vai straumēm — ģimenes, draugu, radu, domubiedru pulciņi un pulki. Jautri, skaļi un spirgti. ◆
(Turpmāk vēl.)
